2018. gadā izdevumi sociālajai aizsardzībai Latvijā bija 4,44 miljardi eiro, kas ir par 457,9 milj. eiro jeb 11,5 % vairāk nekā 2017. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Izdevumi slimības un veselības aprūpei pieauga par 20,2 %, atbalstam ģimenei un bērniem – par 9,8 %, bezdarbnieku atbalsta pasākumiem– par 9,7 %. 2018. gadā lielākais izdevumu pieaugums bija veselības aprūpē. Izdevumi stacionārajai veselības aprūpei pērn pieauga par 36,3 %, sasniedzot 363 milj. eiro, savukārt izdevumi slimības pabalstam pieauga par 9,8 %, sasniedzot 165,1 milj. eiro, ko ietekmēja vidējā izmaksājamā slimības pabalsta apmēra kāpums.

Otrs lielākais izdevumu pieaugums bija ģimeņu un bērnu atbalstam. No 2018. gada 1. marta tika ieviesta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par divu un vairāk bērnu audzināšanu un kopējie izdevumi pabalstam pieauga par 39,8 % (2017. g. – 77,9 milj. eiro, 2018. gadā – 108,8 milj. eiro). Papildus izdevumu pieaugumu ģimeņu un bērnu atbalstam ietekmēja arī Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksāto valsts garantēto uzturlīdzekļu apmēra pieaugums – kopējie izdevumi uzturlīdzekļu izmaksai pieauga par 20,4 %, sasniedzot 49,6 milj. eiro.

2018. gadā izdevumu pieaugums (par 9,7 %) bija bezdarbnieku atbalsta pasākumiem – galvenokārt, bezdarbnieku pabalstiem un darba devēju izmaksātajam atlaišanas pabalstam. Izdevumi bezdarbnieku pabalstam pieauga par 6,3 % sasniedzot 119,9 milj. eiro, ko ietekmēja vidējā izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta apmēra kāpums, savukārt izdevumi atlaišanas pabalstam pieauga par 35,8 % sasniedzot 39 milj. eiro.

Sociālās aizsardzības izdevumi 2018. gadā veidoja 15,2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2017. gadā (14,9 %). Salīdzinājumam, 2017. gadā sociālās aizsardzības izdevumi Igaunijā bija 16 % no IKP, savukārt Lietuvā – 15,1 % no IKP.

Latvijā dati par sociālas aizsardzības izdevumiem tiek apkopoti saskaņā ar Eiropas Integrētās sociālās aizsardzības statistikas sistēmas (ESSPROS) metodoloģiju kopš 2004. gada. Šīs metodoloģijas mērķis ir apkopot starptautiski salīdzināmu informāciju par izdevumiem sociālai aizsardzībai, kas tiek novirzīti no valsts un pašvaldību budžetiem, lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzības minētajā jomā.