Viņš arī uzsver, ka vairākos gadījumos būtu jānosaka, ka uzraugošajām iestādēm savas vadlīnijas ir jāsaskaņo ar Tieslietu ministriju.

Gan atsevišķi uzņēmēji, gan uzņēmēju organizācijas nereti ir paudušas savu satraukumu par to, kā uzraugošās institūcijas piemēro un interpretē dažādas tiesību normas. Viens no skaļākajiem pēdējiem gadījumiem bija strīds starp nebanku kreditētājiem un Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC) par atsevišķu likuma normu piemērošanu. Sakiet, vai ir iespējams uzrakstīt likumu, kura normas nebūtu dažādi interpretējamas, kas būtu viennozīmīgi un nepārprotami skaidrojams?

Nē, tas nav iespējams, jo visas situācijas un gadījumus, kādi var rasties, paredzēt vienkārši nav iespējams. To modernā tiesību zinātne ir sapratusi. Tādēļ tiek izmantoti tā sauktie nenoteiktie tiesību jēdzieni, piemēram, būtisks kaitējums vai sabiedrības intereses un drošība. Tālāk jau šos jēdzienus, kas tieši kurā gadījumā uzskatāms par būtisku kaitējumu un kas ir sabiedrības intereses, ar reālu saturu piepilda likuma piemērotājs. Līdzībās runājot, likuma devējs ir norādījis ceļa virzienu, taču nav pateicis, vai tas ir asfaltēts, zemes vai bruģēts ceļš. To nosaka likuma piemērotāji, kas ir uzraugošās institūcijas. Nereti tiek izskatīts katrs konkrētais gadījums un tiek pieņemts lēmums. Taču uzņēmēji teic, ka vēlas saprast kopējo ietvaru likuma normu piemērošanā, nevis mēģināt saprast, kā rīkoties, vadoties pēc atsevišķiem individuāliem gadījumiem. Tādēļ uzraugošās iestādes izdod vadlīnijas konkrētu likumu vai MK noteikumu piemērošanā, pasakot, kā viena vai otra tiesību norma tiks interpretēta. Tas ir labi, jo uzņēmēji zina, ar ko rēķināties. Taču svarīgi, lai iestādes savu varu interpretēt likuma normas neizmantotu ļaunprātīgi, lai vadlīnijas netiktu izmantotas kā aizsegs jau iepriekš nolemtu sodu piemērošanai. Ir slikti, ja iestāde savos lēmumos nav konsekventa, taču vēl sliktāk ir, ja iestāde savu likuma piemērošanas praksi ieraksta vadlīnijās un ar to iet kā ar karogu, to piemērojot visos gadījumos.

Kāpēc tas ir slikti, ka tiek ievērota konsekvence? Vismaz ir zināms, ar ko rēķināties.

Jā, bet reizēm šīs vadlīnijas ir uzrakstītas neatbilstoši likuma mērķim un pārsniedzot savas pilnvaras un kompetenci.

Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru?

Jā, varu minēt aktuālo diskusiju par PTAC vadlīnijām saistībā ar nebanku kredītņēmēju maksātspējas izvērtēšanu. Normāli būtu, ka katram kredītdevējam ir sava politika, kā tiek vērtēta kredītņēmēja maksātspēja. Bet PTAC uzstāj, ka jānosaka konkrēts aizdevuma slieksnis, līdz kuram maksātspēju var nevērtēt. Pašlaik jau tādu PTAC savās vadlīnijās ir noteicis, bet tas tiek pārskatīts. Taču, manuprāt, šāda sliekšņa noteikšana nav pareiza, jo katram kredītdevējam ir jābūt savai niansētai politikai. Ja tomēr šādu slieksni vēlas noteikt, tad tas ir jāieraksta likumā, lai tas attiektos uz visiem kredītdevējiem. Bet to nav tik vienkārši izdarīt, jo bankām ir sava specifika, citiem kredītu izsniedzējiem – sava. Taču to ir viegli ierakstīt vadlīnijās.

Visu interviju Vadlīnijas mēdz būt pretrunā likumam lasiet piektdienas, 1. decembra, laikrakstā Dienas Bizness!