SIA Sweet Memory (zīmols Mochi) novembrī svinēs gada jubileju. Izmēģināt dažādus Japānas produktus un nogaršot mochi jau ir iespējams divās kafejnīcās Rīgā – Barona un Skolas ielā. To izveidotāja Kristīna Čirkala stāsta, ka tas nebūtu noticis bez pircēju pamudinājuma. «Tolaik, kad mochi pārdevām internetā, daudzi rakstīja, ka gribētu atnākt, padzert kafiju un apēst šo desertu pie mums,» atceras jaunā uzņēmēja.

Iedvesmu rod ceļojot

Ēdināšana Kristīnai vienmēr ir bijusi ļoti tuva, viņa ir ieguvusi gan konditora, gan pavāra izglītību un strādājusi dažādos konditorejas uzņēmumos. Pēc atgriešanās no ceļojuma uz Japānu viņai dzima doma jaunatvestās idejas un receptes likt lietā, vilināja gan interese pamēģināt radīt Japānā tik populāro desertu, gan doma to piedāvāt citiem. «Tā pasaule man raisīja šoku, arī tas, ko cilvēki ēd. Katru dienu pamēģināju kaut ko jaunu. Tradicionālais deserts Mochi – rīsu mīklas kūciņas – tur ir visur,» stāsta konditore.

«Tās tolaik šeit vēl nepazina, izņēmums bija vien daži restorāni, kas piedāvāja šo desertu. Atbraucot no Japānas, vēl pāris gadus domāju, ko darīt. Lai gan ideja, ka to varētu pārvērst biznesā, bija uzreiz,» stāsta jaunā uzņēmēja. Citviet pasaulē, tostarp arī Rietumeiropā, rīsu kūciņas tirgu esot iekarojušas jau sen. «Visur, kur tagad aizbraucu, varu atrast mochi veikalus,» apgalvo Kristīna.

«Sākās ar to, ka man dzima ātrā ideja uztaisīt interneta veikaliņu. Sāku īrēt nelielu telpu, izveidoju profilu sociālajos tīklos. Uzreiz atvērt fizisku veikaliņu ar tik eksotisku produktu šķita ļoti liels risks. Jau pēc pirmā mochi attēla publicēšanas Instagram cilvēki sāka rakstīt un bija gatavi iegādāties,» viņa atceras.

Tiesa, Japānā tās tiek gatavotas nedaudz atšķirīgi, tradicionāli tās veido no mīklas un saldajām pupiņām; latviešu konditore radījusi jaunas garšas un pildījumus.

Sākumā viegli nav gājis. «Jādomā bija par piegādes veikšanu, par tūlītēju pasūtījumu gatavošanu. Arī vienošanās ar klientiem paņēma laiku. Strādājot paralēli citā uzņēmumā, laika savam biznesam neatlika daudz. Par spīti tam, ka cilvēkiem nācās gaidīt, viņi bija ar mieru un pasūtījumi notika,» pauž Kristīna.

Lielai daļai cilvēku tā bija pirmā sastapšanās ar šādu produktu, taču konditorei ātri izveidojās pastāvīgo klientu loks.

Pārdod emocijas

Pieprasījumam interneta veikalā augot, klientiem aizvien biežāk pieminot, ka viņi priecātos par iespēju rīsu kūciņas iegādāties un baudīt klātienē, pērnā gada novembrī Kristīna nolēma atvērt kafejnīcu, konditoreju un veikalu reizē. «Lai gan eksotiski, šis bizness bija arī risks,» saka pati īpašniece. «Savukārt atvērt vēl vienu eklērnīcu būtu tas pats, kas atvērt vēl vienu suši bāru. Konkurence ir liela, un mums nav tik daudz iedzīvotāju, lai būtu tāds pieprasījums. Ja atver kaut ko nebijušu, tas piesaista interesentus.»

Lai gan sākotnēji ir bijis daudz jautājumu, kā rīsu kūciņas ēst, kā dzert veikalā piedāvātās limonādes, cilvēki lēnām ir pieraduši. «Gūstu atgriezenisko saiti, daudzi nāk atkārtoti, atved savus draugus,» pauž kafejnīcu īpašniece. Eksotiskais produkts piesaista visu gadu gājuma pircējus, bet lielākā daļa klientūras ir bērni un jaunieši. Kafejnīcās ik pa laikam ienāk arī japāņi.

Saskarties ar to, ka cilvēki šo produktu nesaprot, arī gadās, jo, kā Kristīna saka, ja «pierasts ēst maizītes katru dienu, mochi var šķist kas dīvains. Protams, ir arī tā, ka pagaršo pirmo reizi un atgriežas».

Nereti bērni ir bijuši labākā reklāma, tieši viņi mēdz atvest vecākus pie rokas uz veikalu. «Manā bērnībā nebija veikaliņu, kur varētu nopirkt tādus ēdienus. Tagad bērni jau no bērnības iepazīst produktus no visas pasaules,» stāsta Kristīna. Viņa novērojusi, ka, nogaršojot rīsu kūciņas, cilvēkus pārņem emocijas. «Vienalga – pozitīvas vai negatīvas –, bet emocijas, ko ir grūti aizmirst. Tas ir viens no mochi brīnumiem. Vērot bērnu reakcijas ir kas fantastisks. Lai iemūžinātu viens otra emocijas, bērni mēdz viens otru pat filmēt, pirmoreiz ēdot mochi,» viņa piemetina.

Iespējams, vēlme dāvināt emocijas arī skaidro lielo pieprasījumu pēc deserta svētku laikā. «14. februārī te bija kā trako mājā,» smejas uzņēmēja. «Vitrīna bija tukša, pārdevām mochi vēl karstus, tikko no virtuves. Un cilvēki stāvēja rindā uz ielas. Vienā dienā pārdevām vairāk nekā 1000 gabalu, tas ir mūsu rekords.» Arī Ziemassvētku laikā un Sieviešu dienā pieprasījums ir bijis liels.

Gatavi maksāt par pieredzi

«Akcents mums ir uz mochi. Taču taisām arī tajaki – vafeļu zivtiņas, miso trifeles, importējam produktus. Piedāvājums ir plašs. Mochi ir ļoti populārs deserts, tas veido pusi no visa uzņēmuma apgrozījuma. Arī pieprasījums pēc kafijas lēnām pieaug. Ir cilvēki, kas iegriežas tikai pēc kafijas vai vēl kā cita, bet mochi nepaņem,» stāsta kafejnīcas īpašniece.

No Japānas, Korejas un citām Austrumu zemēm importēto produktu vidū ir jogurta un sulu dzērieni, uzkodas un saldumi. Visvairāk pirkto produktu vidū ir Japānā ražotas limonādes, kas, atceļojušas līdz Latvijai, maksā 3,80 eiro. Kristīna stāsta, ka par cenu cilvēki mēdzot būt pārsteigti, taču lētāk Japānā ražotus produktus Eiropā atrast nevar. «Arī pašiem, pasūtot produktus no Amazon, nāksies maksāt par piegādi,» viņa piemetina. «Cilvēki pērk, jo nevar taču katru dienu ēst vienu un to pašu. Kad pirmo reizi pamēģinājām tirgot kolu no Hirosimas, to izpirka pirmajā dienā, kaut cena bija pieci eiro,» atklāj veikalu īpašniece. Ik pa laikam no klientiem ir dzirdams, ka viņi viesojušies Japānā, un šie produkti viņiem atgādina par piedzīvoto. Taču lielākajai daļai šī ir pirmā saskarsme ar eksotisko produkciju. «Pieci eiro cilvēkiem vairs nešķiet tik daudz, lai pamēģinātu to, kas ir Japānā, uz turieni nemaz nedodoties,» viņa uzsver. Pēc veikala atvēršanas konditore atklāja, cik liels var būt pieprasījums pēc produktiem, kas nesatur laktozi, glutēnu, kā arī vegāniskiem našķiem. Kristīna pauž, ka aptuveni trešai daļai klientu ir kādi no šiem ēšanas ierobežojumiem.

Japānas alkoholisko dzērienu piedāvājums arī ir gana aizraujošs un, iespējams, drīzumā Mochi plauktos parādīsies kāds sakē vai jauns alus veids. Taču kafejnīcā sniegt iespēju nobaudīt alkoholiskos dzērienus īpašniece neapsver: «Pie mums nāk pārāk daudz bērnu, lai veidotu bāru. Taču iespēju piedāvāt iegādāties kādus dzērienus līdzņemšanai apsveru, varbūt drīzumā to arī pamēģināsim,» skaidro uzņēmēja.

Izaicinājumu ir gana

Investīcijas uzņēmējdarbības sākšanā bijušas minimālas, atklāj Kristīna. Arī konditores darbu citā uzņēmumā uzreiz pametusi viņa nav. «Visu, ko ieguldīju šeit, biju sakrājusi, aizdevumus neņēmu. Budžets bija neliels, sākām pamazām, ar uz pusi mazākām telpām. Pati visu izveidoju savām rokām.»

Tā kā veikala atvēršanas laikā Mochi jau bija savi piekritēji, klienti nākuši jau no pirmās dienas. «Atceros to kā vakardienu. Visiem nepietika vietas, kur apsēsties,» stāsta īpašniece. Mēnesi pēc atvēršanas atsaucība nav bijusi pārāk liela, taču, iesākoties jaunajam, 2019. gadam, tā uzplauka, un cilvēki aizvien biežāk pēc rīsu kūciņām stāvējuši rindās. «Man tiešām bija šoks, es sapratu, ka jārīkojas, kamēr ir tāda iespēja. Atvērām otru veikaliņu Skolas ielā. Uzreiz pēc tam uzzināju, ka varu paplašināt arī Barona ielas telpas,» stāsta Kristīna.

Nojaucot sienu, tika izveidota plaša virtuve, kur tagad top visi konditorejas izstrādājumi abām kafejnīcām. Janvāra beigās Kristīna atstāja algoto darbu, lai pievērstos tikai sava uzņēmuma vadībai. Tagad viņas komandā darbojas desmit cilvēki. Par darbiniekiem Kristīna teic, ka viņai vienkārši ir paveicies. «Es atradu viņus, viņi – mani.»

Uzņēmējdarbībā izaicinājumu netrūkst. Kristīna pauž, ka «puse nopelnītā aiziet nodokļos. Diemžēl Latvijā trūkst atbalsta mazā biznesa sācējiem. Tas ir satraucoši un diezgan dīvaini, ka jau no pirmās dienas par visu tikai maksājam. Mums mērķis ir parādīt citu dzīvi, iepazīstināt ar Japānas kultūru». «Lai dzīvotu, mums ir jāēd katru dienu, laikam tāpēc vēl eksistējam. Un vispār – ir patīkami priecēt citus,» piemetina uzņēmēja.

Viņa atklāj, ka sava uzņēmuma vadīšana nozīmē vairāk darba. «Tas ir tavs uzņēmums, visu laiku gribi kaut ko uzlabot. Ir patīkami, jo apvienoju darbu ar hobiju.»

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.