Ilze Šķietniece, speciāli DB
Izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus un savus ietaupījumus, Otaņķu ģimene Liepājas pierobežā – Bernātos – izveidojusi kafejnīcu Dzintariņš. Par to, ka ciemiņus atkal gaidīs vieta, kur savulaik jau bija ēdināšanas uzņēmums ar šādu nosaukumu, saimnieki paziņoja gadu pirms atvēršanas. Un vēl aizvien rūpējas par aktīvu mārketingu sociālajos tīklos.
Konceptuāli SIA Bernātu Dzintariņš ir ģimenes uzņēmums, tomēr oficiāli tā īpašniece, vienīgā valdes locekle un vadītāja ir meita Laura Otaņķe. Priekšnieces amatā viņa stājās, būdama vien 25 gadus veca, nesen pabeigusi studijas uzņēmējdarbībā. Tomēr tas nenozīmē, ka nezina smaga darba garoziņu. «Esmu darījusi daudzus zemākos darbiņus. Skolas laikā strādāju par viesmīli vietējā restorānā. Esmu braukusi uz Dāniju zemenes lasīt, Norvēģijā strādāju pastā. Pēc universitātes divus gadus strādāju loģistikas uzņēmumā. Gadu konditorejas uzņēmumā Liepājā tirgoju maizītes,» viņa uzskaita. «Zinu, kādas vēlmes ir darbiniekiem un kā uztver vadītāja prasības.»
Savā uzņēmumā Laura cenšas būt nevis boss, bet komandas līderis. Lieki nerunā, ir lietišķa, viņai nav grūti dot darbiniekiem ieteikumus tā, lai tie neizklausītos pēc rājiena. Arī Dzintariņā darījusi tikpat kā visus darbus – veikusi otrā pavāra, trauku mazgātāja, apkopēja, sētnieka pienākumus.
Vecāki priecājas, ka meita ieklausījusies viņu padomā. «Visus darbiņus jābūt darījušam, lai saprastu sava uzņēmuma darbību «līdz aknām» un neviens nevarētu neko iestāstīt, lai zinātu, cik kas prasa laiku, kādi līdzekļi, materiāli, iekārtas vajadzīgas, lai izdarītu, lai saprastu arī darbinieku, cik tas viņa darbiņš patiesībā ir grūts,» uzsver Lauras mamma Liene Otaņķe. «Tētis pats savos uzņēmumos arī tā darīja.»
Dod bērniem makšķeri
Lauras tētis, uzņēmējs Jānis Otaņķis objektu netālu no atpūtnieku iecienītās pastaigu vietas Bernātos iegādājās gandrīz pirms desmit gadiem, kad to piedāvāja iepriekšējie īpašnieki, ar domu, ka tur kādreiz strādās kāds no bērniem. Laura tolaik vēl mācījās vidusskolā. Kad pabeidza uzņēmējdarbības studijas, vecāki gribēja dot viņai iespēju darīt ko savu. Liene, kura savulaik strādājusi par projektu koordinatori Nīcas novada domē un piedalījusies Attīstības nodaļas izveidē, atrada iespēju piesaistīt ārējo finansējumu kafejnīcas atvēršanai.
«Iepriekšējā darba pieredze palīdzēja, jo mācēju lasīt likumus, nolikumus, saprast veidlapas, nebaidījos sazināties ar institūcijām. Neviens uz jautājumu neatbildēs labāk kā pirmavots,» Liene atceras, taču uzsver, ka starp līdzekļu piesaisti pašvaldības attīstībai un uzņēmējdarbībai nevar likt vienlīdzības zīmi. Daudzas lietas būtiski atšķiras. Projekts par kafejnīcas atvēršanu tika iesniegts biedrības Liepājas rajona partnerība administrētajā LEADER programmā. Tajā bija pieejams finansējums no jauna dibinātiem uzņēmumiem, papildu punktus varēja iegūt, ja īpašnieks ir jaunietis un iegūta izglītība uzņēmējdarbībā. Tas viss radīja papildu pārliecību, ka Dzintariņa galvenajai saimniecei jābūt tieši Laurai.
Visu rakstu Mana pieredze: Visas olas vienā groziņā lasiet 19. februāra laikrakstā Dienas Bizness.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.
