Linda sevi par keramiķi sauc sešus gadus. Pirms tam daudzus gadus viņa bijusi «svētdienas mālu mīcītāja», kad brīvdienās pie draugiem gatavoja traukus un pēc tam pie sava skolotāja, latgaļu podnieka Evalda Vasilevska savu veikumu apdedzināja. Linda, tāpat kā viņas skolotājs, gatavo melno, svēpēto keramiku, neizmantojot mehāniskas ierīces un glazūras. «Darboties ar mālu es mācos vairāk nekā 15 gadus. Pirmsākumi bija, kad mācījos Alojas mākslas skolā un pēc tam Rīgas Lietišķās mākslas koledžā. Pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā izvēlējos studēt «grafiķos», jo šķita, ka tā būs praktiskāka nodarbošanās, neticēju, ka ar keramiku var pelnīt iztiku, bet pēdējos sešos gados esmu pierādījusi sev, ka var gan. Keramika ir tāda lieta, ko var sākt darīt, neņemot lielus kredītus, var attīstīt savu biznesu soli pa solim,» atzīst Linda.

Pērc un lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

##Neturēt sveci zem pūra

Taujāta, vai pēc keramikas traukiem ir gana liels pieprasījums, Linda atzīst, ka sūdzēties nevar. Pašlaik paralēli divu bērniņu audzināšanai viņa strādā aptuveni četras stundas dienā, bet nākotnē vēlētos ieiet vismaz astoņu stundu darba ritmā, piemājas dārzā izveidot lielāku studiju un veikalu, kur pircējus pieņemt arī ziemā vai lietus laikā, jo pašreizējā koka mājiņā, kur apskatāma produkcija, pircēji no lietus paslēpties nevar. Viņasprāt, galvenais ir ticība un mīlestība pret to, ko dari, un tad viss izdosies. Protams, svarīgs ir arī plašs sortiments. «Ar trim krūzītēm būs par maz. Veikalā jau arī neviens negrib pirkt pēdējo pastāvējušo baltmaizi, kas «aizķērusies». Pozitīvi, ka, atšķirībā no kūkām, trauki nekļūst veci un man nav jāuztraucas, ja kādu dienu kaut kas netiek nopirkts. Zinu, ka tas notiks citu dienu, jo katram produktam ir savs pircējs. Reizēm jūtu, ka amatnieku un rokdarbnieku vidū valda neticība, ka viņu darbs kādam būs vajadzīgs, ka cilvēki roku darbu varēs atļauties nopirkt. Man tā nešķiet. Katrai lietai ir savs pircējs. Ja nenopirka bļodu vienā tirdziņā, tad nopirks citā. Man ir bijis gadījums, ka smalkā Rīgas veikalā manis gatavotā terīne nostāvēja plauktā aptuveni gadu, tad es to atvedu uz Kandavu, kur ir 2000 iedzīvotāju, un to iegādājās nākamajā dienā,» stāsta Linda.

Taujāta, vai pa šiem sešiem gadiem viņa jau ir izkopusi savu īpašo rokrakstu, jo melno keramiku Latvijā piedāvā vairāki šī aroda lietpratēji, Linda spriež, ka savu darba stilu īsti raksturot nevar, bet gatavo tādus traukus, kādi patīk pašai, necenšas visus izveidot vienādus pēc vaiga un līdzības – kāda krūzīte ir mazliet šķībāka, kāda taisnāka, netiek slēpti arī mākslinieces pirkstu nospiedumi, līdz ar to pircējs var būt drošs, ka iegādātais trauks ir unikāls, vienīgais eksemplārs pasaulē. «Man skolotājs iemācīja, ka nav jēgas atdarināt rūpnieciski ražotas preces. To dara fabrikas. Ja cilvēkam vajag 30 vienādas melnas krūzītes, tad ar šādu pasūtījumu jādodas uz kādu fabriku vai tās ir jāpērk veikalā,» viņa saka.

Visu rakstu Ar mīlestību pret mālu lasiet 23. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.