Tā jokojot teic elektrisko skrejriteņu koplietošanas platformas Fiqsy vadītājs un līdzīpašnieks Māris Avotiņš. Agrāk viņš vadīja Swedbank un Expobank Čehijā, bet šobrīd ir pievērsies savam biznesam. Viņš uzskata, ka jaunuzņēmumi ir interesants biznesa virziens un būtu grēks neizmantot savas zināšanas projektu un lielu organizāciju vadībā, jo katrs startup reiz cer kļūt par lielu un globālu kompāniju. Uzņēmēju saista gan mobilitāte, ko sniedz skrejriteņi, gan koplietošanas ideja, tāpēc viņš vēlas šo biznesu attīstīt ne vien Latvijā, bet plašāk. Vairāk par ambīcijām saistībā ar Fiqsy, pieredzi finanšu sektorā un vērtējumu par šobrīd notiekošo banku jomā M. Avotiņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 13. septembra laikrakstā Dienas Bizness: 

Kā no bankām nonācāt pie elektriskajiem skrejriteņiem?

Dažreiz man šķiet, ka saņemties nodibināt jaunu uzņēmumu jomā, ko nesaproti, droši vien var tad, kad esi vadījis trīs bankas. Šķiet, ka tad pietiek izpratnes, kā to darīt. Visu cieņu cilvēkiem, kuri universitātē izdomā, ka sāks savu biznesu. Pats svarīgākais – pat ja vienreiz, otrreiz vai trešoreiz nesanāk, ir jāturpina mēģināt, jo piektajā reizē noteikti izdosies. Kurā reizē tika izgudrota lampiņa? Laikam tikai ar desmittūkstošo mēģinājumu.

Man šķiet, ka jebkuram dzīvē svarīgākais ir darīt ko tādu, kas ļauj iemācīties kaut ko jaunu. Man šobrīd ir sajūta, ka pasaulē notiek diezgan straujas inovācijas ļoti daudzās jomās, sākot no mākslīgā intelekta un beidzot ar to, ka drīz iemācīsies programmēt gēnus un dzīvosim 150 gadus.

Man bieži jautā – kāpēc tieši skrejriteņi? Kā vienmēr, daudz ko var iemācīties no saviem bērniem. Pērn puika aizvilka mani uz veikalu, ka jāapskatās un jānopērk skrejritenis. Pabraukāju un nodomāju – tā gan ir forša lieta. Dziļāk papētot, izrādījās, ka vairs nav tā, ka vari nobraukt divus trīs kilometrus, bet jau desmitus kilometru. Swedbank laikos, sēžot otrpus Daugavai, man trīs reizes dienā bija jātiek līdz centram. Šogad vasara bija karsta. Pārejot uzvalkā pāri tiltam, pēc tam droši vien nejūties gatavs runāties ar biznesa partneriem. Man šķiet, ka Rīgai vietās, kur ir problēma ar īstermiņa pārvietošanos, skrejritenis ir ideāls risinājums. Redzēju, ka tāds modelis parādās Rietumeiropas pilsētās, un domāju – ja tie spēj izdzīvot Prāgā, Parīzē un citur, kāpēc tie nevarētu būt Rīgā? Mums nav metro, kas ir daļā lielo pilsētu, mums nav tādu garantētu pārvietošanās veidu, kad precīzi zini, ka pēc desmit minūtēm būsi galā. Uz tā pamata sākām. Atradām modeli, ko gribējām izmēģināt, un soli pa solim attīstījām.

Ar skrejriteņiem viena lielā lieta ir mobilitāte, bet otra – koplietošana. Cilvēkiem ir arvien mazāka vēlme, lai viņiem viss pieder. Es vēl aizvien esmu no tās paaudzes, kam tomēr vajag visu nopirkt, bet, runājot darbā ar jaunām kolēģēm, kuras vēl studē un pa vasaru pastrādāja pie mums, redzu, ka viņām nav tādas vēlmes, ka obligāti visam jāpieder. Tā ir nozīmīga lieta, kas mainās. Un nav runa tikai par skrejriteņiem. Domāju, ka diezgan drīz piedāvājumi būs visiem – tiem, kas tirgo nekustamos īpašumus, auto utt. Tas, ka vari lietot, ir liels pluss – nav jāuztraucas, kur noliksi, kur pēc tam atradīsi, vai tik nenozags. Par to rūpējas kāds cits. Šogad laika apstākļi ir ļoti labi, bet ir bijušas dienas, kad no rīta spīd saule, bet tad divas stundas līst. Ja aizbrauc ar savu riteni vai skrejriteni, pēc tam tas jādabū atpakaļ. Kad izmanto koplietošanas skrejriteni, šī problēma atkrīt. Ir virkne tādu lietu, pat nerunājot par ekoloģisko momentu. Elektriskie pārvietošanās līdzekļi pilsētas centrā vienmēr būs izdevīgāki, baterijas pēc tam var apstrādāt, un šī tehnoloģija noteikti progresēs.

Katru reizi, kad runā par elektriskajiem skrejriteņiem, neiztiek bez argumentiem par ekoloģiju, 28 dienu dzīvesciklu, noteikumiem. Kur tam visam pa vidu ir racionālais moments?

Kad parādījās pirmās mašīnas, arī bija viedoklis, ka auto var braukt ar sešiem kilometriem stundā un pa priekšu jāiet policistam un jāvicina karogs, lai neizbiedē ne zirgus, ne cilvēkus. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet tas bija tikai pirms simt gadiem, nevis viduslaikos. Tas ir ar jebkuru jaunu lietu. Pat nopērkot jaunu telefonu, pirmajā mirklī šķiet, ka «kaut kas nav» un vecais bija foršāks, bet, pēc diviem gadiem paņemot rokās veco, nevar saprast, kā to vispār varēja lietot.

Skaidrs, ka drošība ir svarīgākais. Pirmajā mēnesī skrej- riteņus darbinājām ar 15 km/h. Tā arī bija lielākā pretenzija no klientiem – kāpēc tie brauc tik lēni. Liela daļa no tiem, kas tos izmēģināja, brauca pirmo reizi dzīvē. Mums birojs ir Pulkveža Brieža ielā, tur daudzi nāk pēc skrejriteņiem, un varam redzēt lielu atšķirību, ja cilvēks uzkāpj pirmo reizi vai dara to gandrīz katru dienu.

Kā vienmēr – visām transporta plūsmām ir jāsadraudzējas. Kad ielās parādījās pirmie velosipēdisti, gājēji un autobraucēji uzskatīja, ka centrs pieder tikai viņiem un velosipēdiem tur nav vietas. Es esmu visās grupās – esmu kājāmgājējs, autobraucējs, velosipēdists un arī braucu ar skrejriteni. Visiem ir jāpanāk pussolītis pretī, un tad kopējais labums ir daudz lielāks nekā tad, ja kāds izdomā, ka jābrauc ar četriem kilometriem stundā. Skaidrs, ka tad, ja esi uz ietves, nedrīksti traucēt gājējus. Par to strīda nav. Stāsts vairāk ir par to, ka tikmēr, kamēr mums nav infrastruktūras, skrejriteņi un velosipēdisti, kuri baidās braukt pa ielu, brauc pa trotuāru, bet viņiem jāsaprot, ka tā ir gājēju teritorija, un jābrauc tā, lai viņus netraucētu. Protams, vienmēr būs izņēmuma gadījumi, bet kopumā esmu patīkami pārsteigts, kā cilvēki brauc.

Neesmu laikam redzējusi, ar ko jūs savus skrejriteņus no rītiem izvadājat pa pilsētu, bet, redzot, kā no CityBee busiņa izkrauj Bolt skrejriteņus, šķiet, ka tas ir ideāls dalīšanās ekonomikas piemērs.

Te jau ir tā ideja – nemēģini visu dabūt sev, bet izmanto tos, kas pakalpojumu var piegādāt. Ja viens izīrē busiņus, kāpēc to neizmantot? Tas ir labākais piemērs, kā šī jaunā ekonomika varētu attīstīties. Savos laikos katrai lielākai kompānijai bija sava apsardzes firma un šoferis, bet vienā brīdī tās saprata, ka tas ir galīgi neefektīvi.

Kā ar ziemu – cik jūs skar sezonalitāte?

Līdz ziemai vēl ir trīs četri mēneši. Kad būs sniegs un sasnigušas ietves, neliksim ārā skrejriteņus. Mums ir diezgan vienkārši – iespēju braukt varam apturēt divu minūšu laikā, visus skrejriteņus centralizēti atslēdzot un pēc tam stundas laikā savācot. Ja būs vienkārši auksts, bet nebūs nokrišņu, mēģināsim strādāt, lai redzētu, kā tas darbojas. Varbūt vienīgi ar mazāku apjomu. Mums ir daudz regulāro klientu, un gribam pārliecināties, vai tiešām ziemā viņi arī grib braukt, jo viena lieta ir tad, kad viņi saka, ka to darīs, bet otra – vai tiešām tā rīkojas. Šī gada janvārī vienreiz mīnus četros grādos bez cimdiem 40 minūtes pabraukāju un pēc tam biju tā pārsalis, ka otru reizi vairs negribējās. Nākamreiz biju gudrāks, uzvilku cimdus, un viss bija super!

Varbūt kāds skeptiskāks cilvēks varētu padomāt, ka cilvēkam ar tik lielu pieredzi banku jomā mešanās skrejriteņu biznesā ir bērnu spēlīte. Nav kas tāds dzirdēts?

Galvenokārt no žurnālistiem. Vienalga, vai tev ir 2000, 100 vai 10 darbinieku, tāpat principā strādā tieši ar pieciem līdz septiņiem. Skaidrs, ka tad, kad ir startup, pašam ar savām rokām daudz kas jāizdara, lai saprastu, kā viss darbojas. Kad tas ieskrienas un ir 50 darbinieku, lielākais izaicinājums cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši tādā organizācijā, ir tas, ka diezgan būtiski mainās darbs. Visas likmes ir pret tiem, kuri 20 gadu vecumā sāk biznesu un pēc pieciem gadiem viņiem ir tūkstoš cilvēku komanda – viens «izšauj», bet desmit tūkstoši nespēj pacelties nākamajā līmenī. Ja esi bijis lielā organizācijā un vadījis to, zini, kā organizēt šādus procesus. Tā man šķiet liela priekšrocība. Maza startup sākuma fāzē tas viss «fans» ir no tā, ka vari notestēt ideju un eksperimentēt. Startup perspektīva ir seši mēneši līdz trīs gadi. Lielā uzņēmumā ir piecu gadu budžets un, ja novirzies no tā, uzreiz jādomā, kā paskaidrot. Jaunuzņēmumā vari būt diezgan dinamisks. Tas ir milzīgs pluss.

Ja komandā ir 2000 cilvēku, veikt izmaiņas ir gandrīz bezcerīgi. Protams, var uzģenerēt krīzi, tad viss kļūst mazliet vienkāršāk, bet normālā situācijā izmaiņas ir ļoti lēnas. Tieši tāpēc pirms desmit gadiem lielās kompānijas pirka 80% veiksmīgo startup, bet tagad jau 98%, jo lielas kompānijas ir atmetušas ideju inovēt. Tā vietā tās attīsta kompetenci, kā atrast veiksmīgos startup, ko par bargu naudu nopirkt.

Lai mūsdienās kļūtu par simt miljonu kompāniju, nav tik svarīgi, vai esi te vai kur citur. Mūsdienās var ātri augt, ja ir pieejams globālais tirgus un ir koncepcija, kas strādā.

Visu rakstu lasiet 13. septembra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.