«Sonido» valdes locekle un «Parunāsim!» izveidotāja Inga Muižniece teic, ka uz tālruni 26564564 var zvanīt ikviens, kurš vēlas parunāties un tikt uzklausīts. Tālruni izmantojot arī tie tautieši, kuri dzīvo ārzemēs un kuriem ir vēlme pēc saistības ar Latviju. «Zvanu centrā mēs esam ļoti dažādi cilvēki, bet mūs vieno mērķis – palīdzēt. Mēs klausāmies viens otra dažādajās un bagātajās pieredzēs. Paaudžu informācijas apmaiņa ir ļoti liela vērtība. Zvanu centrā mēs protam pieņemt viens otru bez aizspriedumiem. Mūsu kolēģi vienmēr ieklausās, pieņem sacīto kā vērtīgu, unikālu informāciju un neapšauba to,» saka I. Muižniece.

Viņa stāsta, ka Ziemassvētki ir gaiši svētki un tajā pašā laikā tiem, kuriem nav ģimenes, draugu un tuvinieku, tie ir gada vientuļākie svētki. Šogad sanāk ļoti garas brīvdienas – no 22. decembra līdz 2. janvārim – un tas ir laiks, kad cilvēkam var nebūt iespēja komunicēt ar citiem. Piemēram, ir cilvēki, kuri zvana tieši vakarpusē, lai parunātos, jo ikdienā ir darbā, bet vakarā mājās ir vieni paši un jūtas vientuļi. Tie ne vienmēr ir vecāka gadagājuma cilvēki, I. Muižniece teic, ka tie bieži vien ir cilvēki vecumā virs 30 gadiem, pārsvarā sievietes. Tāpat Ziemassvētkos cilvēki gaida ciemos radiniekus no ārzemēm, bet bieži vien viņi neatrod laiku apciemojumam un tas ir liels trieciens, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo viņi jūtas atstumti, nenovērtēti un nevajadzīgi. «Šīs sajūtas nevajag atstāt sevī, bet gan izrunāt šo sāpi,» viņa uzsver.

Kopš projekta sākuma septembrī katru mēnesi zvanu apjoms pieaug par apmēram 30%, novembrī sasniedzot aptuveni 150. Ir arī vairāki pastāvīgie zvanītāji, kuri zvana reizi nedēļā vai divās nedēļās.

«Arvien biežāk, īpaši jauni cilvēki, ieslīgst savos viedtālruņos, viņiem nav, ar ko parunāties, kā rezultātā rodas emocionāls deficīts un tukšuma sajūta,» novērojusi I. Muižniece. Tāpēc pirms diviem gadiem uzņēmējai radās doma izveidot tālruni, pa kuru cilvēki varētu vienkārši piezvanīt un parunāt par jebkādu sev saistošu tēmu. Sākotnēji viņai šķita, ka tam vajag ārkārtīgi daudz naudas un cilvēkus, bet vienlaikus viņa saredzēju vajadzību un vērtību. «Reiz mani uzrunāja kolēģe no «Business Network International» un teica, ka ir atradusi veidu, kā man palīdzēt un kur atrast līdzfinansējumu šim projektam. Paralēli kāda no manām darbiniecēm lūdza padomu, kur lai atrod darbu viņas tēvam, kurš ir ar īpašām vajadzībām. Es sapratu, ka klasiskā zvanu centrā šādiem cilvēkiem strādāt būtu pagrūti, jo tur ir ļoti liela slodze. Toties šādā sociālajā projektā kā «Parunāsim!» viņi būtu īsti vietā. Papildus es redzēju, ka man ir iespēja saņemt līdzfinansējumu no «Altum», jo es palīdzētu iekārtot darba vidi cilvēkiem ar kustību traucējumiem,» stāsta I. Muižniece.

Meklējot personālu, viena no būtiskākajām lietām bija izvērtēt, vai cilvēks vispār vēlas strādāt. Viņa nemeklē cilvēkus, kuri nāktu tikai tāpēc, lai saņemtu naudu par «atsēdētajām» stundām. «Šis darbs ir piemērots tādiem cilvēkiem, kuri tiešām vēlas palīdzēt. Ir jāsaprot, kāda ir paša cilvēka attieksme pret savu dzīvi, cik viņš ar to ir apmierināts. Ja cilvēks ir nelaimīgs un neapmierināts, viņš nevarēs pilnvērtīgi palīdzēt citiem. Ir jāpiemīt tolerancei uzklausīt citus bez nosodījuma un neizteikt savu personīgo viedokli. Svarīgi ir vienmēr pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Kad cilvēks piezvana, lai parunātu, viņam ir svarīgi izkratīt sirdi un saprast, ka viņu sadzird un uzklausa. Mēs apgūstam runāšanas un uzklausīšanas tehniku, lai sarunu biedrs justos saprasts un sadzirdēts,» teic I. Muižniece. Viņa pieļauj, ka darbinieku ne tik vieglais liktenis ir tas, kas viņiem palīdz būt iejūtīgākiem un empātiskākiem. Uzņēmumā komandas locekļu vēlme strādāt, empātija un cilvēkmīlestība esot svarīgāka par padziļinātām datoriemaņām.

Savā profesionālajā dzīvē I. Muižniece ir izveidojusi iekšējo zvanu centrus vairākiem uzņēmumiem, bet pirms pieciem gadiem saprata, ka pietrūkst izaicinājumu un radās ideja izveidot pašai savu zvanu centru. «Man nebija izglītības uzņēmējdarbībā, bet bija plašas zināšanas par zvanu centru izveidi un klientu apkalpošanu. Jau pirmie mana uzņēmuma klienti teica, ka viņiem ļoti patīk, kā man tas izdodas. Tas man deva drosmi un es sapratu, ka apstāties nedrīkstu. Pie manis nāca cilvēki un izteica vēlēšanos strādāt tieši ar mani, līdz ar to es sāku pievērsties attīstībai un domāt, kā piesaistīt jaunus klientus,» teic I. Muižniece. Neskatoties uz to, ka uzņēmējdarbībā primārais ir peļņa, viņai pirmajā vietā vienmēr ir bijusi attieksme pret cilvēkiem. Savas profesionālās dzīves laikā uzņēmēja novērojusi, ka cilvēki bieži vien zvana tikai lai parunātos. Nereti cilvēkiem nav būtisks tūlītējs risinājums, viņi vēlas vienkārši izteikt savas emocijas un tikt saprasti.

Sociālais projekts «Parunāsim!» tiek uzturēts no ienākumiem no I. Muižnieces uzņēmuma. Daļa no peļņas tiek izmantota, lai nosegtu darbinieku algas un pārējās projekta izmaksas.