Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Šuj «ar rezervi»

Zīmola attīstība sākusies ar kleitu šūšanu. «Kad mana meita gāja bērnudārzā, sapratu, ka daudzi vecāki pērk meitām kleitas «ar rezervi» un tās izskatās par lielu. Man liekas, ka ir muļķīgi, ja kleita izskatās vai nu par lielu, vai par mazu. Es sāku domāt, ka ir jātaisa tādas piegrieztnes, lai kleita sanāk «ar rezervi», bet tas nav acīmredzami, taču kleita der vismaz divas sezonas. Līdzīgi kā pieaugušajiem, arī bērniem ne visiem piestāv viss, viņiem arī ir dažādas ķermeņa uzbūves – smalkāki vai apaļīgāki. Es cenšos kleitas radīt tādas, lai tās piestāvētu maksimāli daudziem ķermeņu tipiem,» stāsta Ilze.

Zīmola pirmie klienti bija viņas draugi, draugu draugi un paziņas. Viņa atzīst, ka nekad nav pirkusi reklāmas ne Facebook, ne Instagram, ne arī citur. «Negribu izklausīties iedomīga, bet kleitas runā pašas par sevi. Man negribējās būt zīmola sejai un iet pa priekšu savām kleitām. Man gribējās, lai pret kleitām rodas simpātijas neatkarīgi no tā, ka, piemēram, kādam nepatīk mani mati,» pajoko Ilze.

Sākotnēji viņa šuvusi arī apģērbus puišiem, taču laika gaitā palikuši tikai tērpi meitenēm. Puišiem šobrīd vēl pieejamas cepures un unisex zīdaiņu bikses. «Tomēr ir ļoti maz mammu, kuras savus dēlus ikdienā pucē tā, kā to dara meiteņu mammas. Meitenēm ir sprādzītes, bizītes un bantītes, un viņas arī citādi pasniedz apģērbu un citādi uzvedas. Es kā meitas mamma laikam nesaprotu puišu drēbes, tāpēc ļoti ērti jūtos, šujot kleitas,» atzīst Little lion radītāja.

Naudu rēķina audumos

Šobrīd Ilze ir pašnodarbinātā persona, taču apsver uzņēmējdarbības veidu mainīt uz SIA. «Pagaidām vēl tam neredzu jēgu, jo man ir ieņēmumi un uzreiz ir arī izdevumi. Netaisu uzkrājumu, jo viss, kas man ir bijis, ir ieguldīts šeit . Visu naudu rēķinu audumos. Ar mīnusiem es nedrīkstu strādāt, bet nevaru arī visu naudu «apēst», jo ir jāiegulda. Tā lēnām un pamazām viena pati virzos uz priekšu, bet nepieciešami palīgi. Tos atrast ir grūti, jo laikam esmu prasīga. Vēlos, lai kvalitātes ziņā ir viena un tā pati vērtību skala,» saka zīmola Little lion radītāja. Ilze stāsta, ka viņai patīk smalkas detaļas, roku darbs, piemēram, uz apģērba izšūtas puķītes, protams, tās vairs nav ikdienišķas kleitas. Viņasprāt, tādas kleitas pieprasa attiecīgu dzīvesveidu, jo ne visiem bērniem ir ērti vilkt kleitas ar fliteriem, volāniem. Mīlestība pret smalkām detaļām šuvējai radusies laikā, kad izgatavojusi rotaslietas, tāpēc tagad viņa komplektā ar apģērbiem piedāvā arī aksesuārus, piemēram, matu sprādzes.

«Vēlos, lai ir citādi. Droši vien, ka caur apģērbiem parādās mans rokraksts. Latvija ir maza, un uzskatu, ka nevajadzētu pieblīvēt tirgu ar vienādām drēbēm. Es nolēmu radīt kaut ko krāsainu. Pelēks ir skaists, bet bērniem nav jābūt pelēkiem. Man negribas bērnus apģērbt kā bēbjus, bet jāatceras, ka tas ir bērns un nav vēl pieaugušais,» spriež Ilze.

Naktīs nespēj gulēt

Zīmola piedāvājumā pārsvarā ir kleitas, taču pieejami arī džemperi un svārki. Uz jautājumu, kā vērtē bērnu apģērbu zīmolus Latvijā, viņa atbild, ka paliekam skandināviskāki, dominē daudzi pelēkie un bēšie toņi. «Ja runā par modi, ir ļoti maz zīmolu, kas iet tieši bērnu modes virzienā. Ir ļoti daudz tādu, kas mājās šuj kleitas vai kostīmus, cepures, šalles. Kad sāku šūt, tad gāju uz bērnu apģērbu veikaliem un skatījos, kāda ir apģērbu otrā puse, vai ir ievērots taisnais diegs, skatījos, kādas ir cenas, jo nedrīkst pret cenu iemainīt kvalitāti. Arī par 10 eiro cilvēki gribēs kvalitāti. Draudzenes citreiz saka – neviens neievēros, vai pogas piešūtas tā vai citādi. Saprotu, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, bet es pati to zinu. Kad atdodu klientam pasūtījumu, nevaru naktī gulēt, kaut gan zinu, ka viss būs kārtībā, nav jau tā, ka pirmo dienu šuju bērnu kleitas, » stāsta Ilze.

Viņas tērpus cilvēki iegādājas dažādiem dzīves gadījumiem. Bieži tērpi tiek iegādāti par godu dzimšanas dienas svinībām. Audumus Ilze pērk gan internetā, gan Liepājas audumu veikalos. «Tad parasti pajautāju – vai šis jums ir vienīgais, ja atbild apstiprinoši, varu pirkt. Cenšos nepirkt ļoti pieprasītus audumu rakstus,» viņa atzīst.

Bez kredītiem

Kleitas tapšanas ātrums ir atkarīgs no izvēlētās piegrieztnes. Var uzšūt vienu kleitu dienā, bet var arī četras. «Piemēram, kleitai, kurai ir izšūtas puķītes uz tilla no fliteriem, – nevaru pat sev aprēķināt samaksu par darbu, jo mani apģērbi nav tādā cenu kategorijā, cik būtu jāmaksā. Tas ir sirdsdarbs,» teic dizainere.

Līdz šim Little lion tērpi aizceļojuši arī uz Ņujorku, Lielbritāniju un Skandināvijas valstīm. «Domāju par eksportu, bet nesteidzos, nevēlos aizņemties naudu, gribu tikt galā ar to, ko es pati varu apgrozīt un ieguldīt atpakaļ. Nevēlos būt kādam parādā. Par investoriem arī esmu dzirdējusi bēdīgus stāstus. Man šķiet, ka var pamazām, gudri rīkojoties ar to, kas ir, zinot, kā rīkoties tālāk, viss notiks,» prāto Ilze.

Viņa atzīst, ka ir ļoti interesesanti sekot līdzi citiem latviešu bērnu apģērbu zīmoliem, kuriem ir pavisam cita finansiālā situācija. «Man nav nekāda finansējuma, bet ir ģimenes atbalsts. Vai es domāju par Rīgas Fashion Week? Nē. Vai es domāju par izstādēm? Pagaidām – nē. Varbūt varētu šķist, ka neesmu ambicioza, bet pirms diviem gadiem es arī nevarēju iedomāties, ka būšu tur, kur esmu. Nevajag skriet ar pieri sienā un censties kaut ko darīt. Mērķiem ir jābūt. Man ir zināms, ko es izdarīšu šodien, rīt, kas man jāizdara līdz nākamajai nedēļai, ko es gribu izdarīt līdz vasaras beigām, pamazām iespējas arī rodas, ja dari no sirds savu darbu, ja nerīkojies pilnīgi muļķīgi un domā līdzi,» saka Ilze. Viņa atzīst, ka šobrīd dara to, par ko visu mūžu ir teikusi, ka nedarīšot. «Taču, lūk, kur es esmu, un man ļoti patīk tas, ko daru.»