Pasaulē
2011. gada 16. februāris 14:18
Kopš 2011. gada sākuma Tuvie austrumi ir piedzīvojuši vairākus protestu viļņus. Tunisijā un Ēģiptē tika gāzti autoritārie valstu līderi, turklāt tagad pieaug spēkā arī nemieri Alžīrijā, Bahreinā, Irānā un Jemenā. Šie notikumi atstāj lielu iespaidu uz valstu ekonomisko situāciju, pasaules akciju tirgiem, liek baidīties par islāma fundamentālistu ietekmes palielināšanos un atsaucas uz naftas cenām.
Nemieru vilni aizsāka Tunisija, kur iedzīvotāji bija neapmierināti ar augsto korupcijas līmeni, vārda brīvības ierobežojumiem, bezdarbu un prezidenta Bena Ali autoritāro valdīšanas stilu. Pēc vairāku nedēļu (2010. gada decembris – 2011. gada janvāris) ilgiem protestiem prezidents bija spiests atkāpties. Notikumus Tunisijā dažkārt arī dēvē par Wikileaks revolūciju, jo tieši no tās tunisieši uzzināja par augsto korupcijas līmeni valstī.
Visdramatiskākie notikumi risinājās Ēģiptē, kur ielās izgāja pat miljons cilvēku, lai pieprasītu 30 gadus valdījušā prezidenta Hosni Mubaraka tūlītēju atkāpšanos un ārkārtas stāvokļa atcelšanu. Ēģipte tiek uzskatīta par ietekmīgāko arābu valsti, tāpēc šeit notiekošajam sekoja līdzi visa pasaule. Protesti iesākās 2011. gada 25. janvārī un ilga 18 dienas. Tie beidzās ar Hosni Mubaraka atkāpšanos un varas nodošanu armijai. Protestu laikā pasaules akciju tirgi piedzīvoja kritumus, palielinājās naftas cena un spēcīgi tika ietekmēta Ēģiptes ekonomika, liekot baidīties par investīciju aizplūšanu no valsts. Valsts varas transformācijas apstākļos rodas arī pamatotas bažas, ka pie varas varētu nonākt radikālā Musulmaņu Brālība.
Arī Bahreinā iedzīvotāji protestē pret valstī pastāvošo kārtību, tai skaitā pret cilvēktiesību neievērošanu un vārda brīvības apspiešanu. 14. – 15. februārī valsts galvaspilsētas Manāmas ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, kas iesaistījās sadursmēs ar policiju un armiju.
Demonstrācijas piedzīvo arī Alžīrija. Kopš 2011. gada janvāra valsts ielās periodiski pulcējas ievērojams skaits demonstrantu, kas pieprasa lielāku cilvēktiesību ievērošanu un sociālekonomiskā stāvokļa uzlabošanu.
Ievērojami protesti norisinās arī Jemenā, kur demonstranti uzstāda līdzīgas prasības kā citās arābu valstīs. Lai gan valsts prezidents Ali Abdullahs Salehs (Ali Abdullah Saleh) paziņoja, ka 2013. gada vēlēšanās vairs nekandidēs, iedzīvotāji tomēr pieprasa viņa tūlītēju atkāpšanos.
Ar naftu bagātajā Lībijā plašus protestus ir izsaucis valsts drošības dienestu lēmums arestēt ievērojamu cilvēktiesību aktīvistu. Tās otras lielākās pilsētas Bengāzi ielās februārī izgāja vairāki tūkstoši cilvēku, kas iesaistījās sadursmēs ar policiju un armiju.
Arī Irāna piedzīvo nemieru vilni. 2011. gada 14. februārī tūkstošiem cilvēku pulcējās galvaspilsētā Teherānā, lai paustu solidaritāti ar notikumiem Tunisijā un Ēģiptē, kā arī protestētu pret valstī pastāvošo cilvēktiesību neievērošanu.
Par mazāka apmēra protestiem tiek ziņots arī Jordānijā, Omānā, Saūda Arābijā un Džibuti.
Tuvo austrumu notikumi tiek uzņemti ar dalītām jūtām, no vienas puses tā ir sava veida islāma pasaules atmoda un cīņa pret autoritārajām valdībām, no otras puses liek pamatoti baidīties par islāma fundamentālistu nākšanu pie varas, kā arī finansiāli ietekmē visu pasauli. Kā zināms, Tuvo austrumu valstīs tiek iegūts ievērojams daudzums pasaules naftas, tāpēc tās cena mainās atkarībā no situācijas reģionā. Ieilgušās nekārtības un sadursmes var radīt arī lielu bēgļu pieplūdumu, ar ko būs jātiek galā galvenokārt Eiropas Savienībai, kā to liecina pieaugušais Tunisijas bēgļu skaits Itālijā.