Uz šo jautājumu sniedz atbildi Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma direktore Maija Vanaga.  Balstoties uz pašas vadītā tehnikuma piemēra, direktore piedāvā iepazīties ar četriem šķēršļiem, kas var nostāties starp jaunieti un viņa karjeras pirmajiem soļiem.    

1. profesionālās izglītības šķērslis - sabiedrības vēsturiskā atmiņa

Nesen bija lasāms Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidentes Ilzes Kalniņas paustais viedoklis, ka 80% skolēnu pēc pamatskolas absolvēšanas nav jāmācās vidusskolā, vēlamais sadalījums būtu divas trešdaļas profesionālajā izglītībā un viena trešdaļa – vidusskolā. Problēma ir profesionālās izglītības prestiža jautājumā, kura galvenais iemesls ir sabiedrības vēsturiskajā atmiņā esošā „profene”, kurā apmāca tikai zemi kvalificētus strādniekus. Pats dīvainākais ir tas, ka patiesībā tādas izglītības iestādes kā profesionāli tehniskā skola Latvijas izglītības sistēmā sen vairs nav. Savukārt, ja mēs apskatītu apgūstamo profesiju piedāvājumu kaut vai uz manis vadītā Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma piemēra, tās visas atbilst 3. profesionālās kvalifikācijas līmenim, kas paredz pienākumu pildīšanu, veicot tā plānošanu un organizēšanu, un tas atbilst kvalificēta speciālista pienākumiem.    

2. profesionālās izglītības šķērslis – nepareizs priekšstats par profesionālo izglītību   

Visai problemātiski ir mainīt sabiedrībā pastāvošo profesionālās izglītības prestižu, kamēr nebūs saprasts, ka dalījums profesionālās un augstākās izglītības kategorijās ir ačgārns. Profesionālās izglītības pretstatā ir jāliek akadēmiskā izglītība, bet šo pagaidām nav apjautusi arī pati izglītības nozare. Patlaban esošajā sistēmā Latvijā ir piecu līmeņu profesionālās izglītības struktūra, kurā 4. un 5. līmenis ir augstākā profesionālā izglītība, ieskaitot profesionālo maģistra grādu. Tādēļ esmu pieradusi, ka daļa Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma absolventu turpina izglītību dažādās Latvijas augstskolās. Iespējams, šeit ir metams akmens karjeras konsultantu lauciņā, jo vispārējās izglītības iestādēs par maz tiek runāts, ka akadēmiskā izglītība piešķir zinātniski pētniecisko kompetenci, bet profesionālā – šīs pašas zināšanas iemāca lietot reālajā dzīvē. Tādēļ ir labi, ja jaunietim vismaz tehnikuma līmenī ir bijusi saskare ar kādu nozari un reālu profesiju, kuru var papildināt pēc tam jau ar akadēmiskajām zināšanām augstskolā vai celt kvalifikāciju kādā no augstākās profesionālās izglītības programmām.

3. profesionālās izglītības šķērslis – stereotipisks priekšstats par izglītības līmeni 

Dažkārt mums tiek pārmests par zemo vispārējās izglītības līmeni. Nenoliegšu, profesionālajā izglītībā ir mazāks šo stundu skaits nekā vidusskolā. Tomēr runāt par absolūtu izglītības līmeņa zemo kvalitāti ir aplami. To apliecina mūsu absolventu sasniegumi. Piemēram, tādi kā Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors, gleznotājs, asoc. profesors Andris Vītoliņš vai zīmola MILZU! īpašnieks Enno Ence un daudzi citi, kuri ar saviem panākumiem regulāri lauž stereotipu par tehnikuma zemo izglītības līmeni.     

4. profesionālās izglītības šķērslis – šaubas par šodien apgūstamo profesionālo iemaņu lietojumu nākotnē

Papildus iepriekšminētajam nedrīkst aizmirst, ka dzīvojam digitālajā laikmetā. Šī iemesla dēļ nereti izskan spekulatīvi apgalvojumi, ka šodienas profesijas nav vērts apgūt, jo tās nākotnē nepastāvēs. Un tik tiešām, atsaucoties uz Rīgas Tehniskās universitātes docentu Agri Ņikitenko, varam apgalvot, ka visu veidu autotransporta un mehanizētā transporta vadītāji noteikti nebūs nākotnes profesijas. Turpretim, aplūkojot Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma piedāvātās visas 15 specializācijas, pirmkārt, ir skaidri redzams, ka tās jau saucamas par nākotnes profesijām vai arī pastāvēs arī turpmāk, jo roboti tikai palīdzēs pildīt pienākumus, bet nespēs tās aizstāt. Otrkārt, minētā nākotne vēl ir jāsagaida, un, ja tiek runāts par laiku ap 2040. gadu, tad jaunietim līdz tam būs jānodzīvo, pelnot iztiku ar šodienas profesijām, nevis jāsapņo par nākotni.

Nobeigumā iesaku vecākiem, kuri patiesi vēl labu savām atvasēm, izvērtēt, vai viņu ieteikums palīdzēs jaunietim nākotnē vai arī tas balstās uz pieredzi, kurai ar šodien notiekošo profesionālajā izglītībā nav nekāda sakara. Realitāte ir tāda, ka izvēle pēc pamatskolas doties tālāk uz tehnikumu nav kļūda, bet jauniešiem pareizākā izvēle 98% gadījumu, jo tikai 2% potenciāli var kļūt par Latvijai noderīgiem zinātniekiem, bet pārējie vēlas savu dzīvi saistīt ar uzņēmējdarbību un ražošanu, kas sākas ar profesionālo izglītību.