Taču ieklausīsimies skeptiķos. Tas esot tikai laika jautājums pirms tehnoloģijas ņems virsroku pār tradicionālo strādnieku un atņems darba vietas skolotājiem, šoferiem, ceļojumu aģentiem, tulkiem un veselai rindai citu profesiju.

Atsaucoties uz 2013. gada Oksfordas pētījumu, transporta, loģistikas un administratīvās nozares tika atzītas par visvairāk ietekmējamām. Vai tas nozīmē, ka šo darbinieku karjeras izkūpēs vējā? Vai šis pieaugums nodarbinātībā ir pēdējā elpa pirms roboti pārņem lielu daļu profesiju un vai roboti un cilvēki spēj darboties plecu pie pleca?

Pētījumi, kā arī ne tik sena vēsture liecina, ka šīs bažas bieži vien ir pārspīlētas un mēs nedodamies ne mašīnu sacelšanās, ne bezdarba utopijas virzienā. Nākotnē cilvēki joprojām būs vitāli svarīga ekonomikas daļa pat tad, ja mēs šobrīd nevaram pavisam konkrēti paredzēt, kāda būs mūsu loma tajā.

Mūsdienu emocijas un satrauktie pamatojumi par tehnoloģiju ietekmi uz darbaspēku nav nekas jauns. Pirmie satraukuma vaibsti parādījās agrīni 19.g.s., kad neliels pulciņš šuvēju, kurus pazīstam ar vārdu «ludīti», iznīcināja iekārtas, kas bija paredzētas viņu ikdienas darba veikšanai. Fakts, ka šis vārds angļu valodā, kādu saucot par «ludītu», tiek izmantots kā aizvainojums, jau vien ir pierādījums tam, ka šīs bažas tolaik bija nepamatotas. Un patiesi, darbaspēks un produktivitāte auga pozitīvā virzienā viscaur 19. un 20. gadsimtam.

Cilvēki nekļūst mazsvarīgāki. Pateicoties straujajai tehnoloģiju izaugsmei, kapitāls amortizējas arvien ātrāk. Uzņēmumiem ir jātērē lielākas summas remontam un nu jau veco tehnoloģiju aizvietošanai. Pie tam, ik reizi, kad redzam izmaiņas nodokļos (piemēram, nekustamā īpašuma, peļņas, akcīzes nodokļi), samaksas daļa darbaspēkam, visticamāk, samazināsies. Tā visa rezultātā, lai gan kopējie darba daļas ienākumi ir samazinājušies, lielākā to daļa ir izskaidrojama ar tehnoloģiskajiem uzlabojumiem, kā arī izmaiņām fiskālajā politikā.

Mašīnas patiesi aizvieto cilvēkus. Pie tam, tās sāk veikt uzdevumus, kuri pirmīt mums šķita unikāli tikai cilvēkiem, un tas viss notiek arvien straujākā tempā. Piemēram, 21. gadsimta sākumā, reti kurš būtu iedomājies, ka dators spētu pieveikt labāko šaha spēlētāju pasaulē. Taču kas notika 2010. gadā? Tomēr fokusējoties uz tehnoloģiju aizvietojošo lomu, mēs neievērojam tās lielo spēju papildināt un palīdzēt cilvēkiem darīt savus darbus. Darba vietu aizstāšana dažās profesijās noteikti turpināsies, bet to papildinās ieguvumi citos laukos, tāpat kā iepriekš, piemēram Industriālās revolūcijas laikā.

Lielākais risks ir darba tirgus polarizācija, jo pieprasījums aug gan pēc augsti, gan zemāk izglītotiem darbiniekiem.  Lai gan šāda darba tirgus polarizācija var negatīvi ietekmēt standarta sadalījuma vidusdaļu īstermiņā, būtu nepareizi pārspīlēt ilgtermiņa sekas.

Cilvēki pret robotiem? Vēl ne. Par laimi, mēs varam izdzīvot tehnoloģiju laikmetā, nodrošinot sev labāku izglītību un prasmes, nevis norakstot sevi neatgriežamā to darba vietu, kuras prasa cilvēka līdzdalību, kritumā.

Pavisam nesenās recesijas laikā bija vērojams kritums celtniecības un ražošanas vakanču skaitā, kuras tipiski prasa relatīvi zemu izglītības līmeni, taču redzējām pieaugumu veselības aprūpes un profesionālo pakalpojumu sfērā, kurās nereti ir nepieciešami augstākas izglītības kvalitātes diplomi.

Tā vietā, lai mestu plinti krūmos un vainotu tehnoloģijas, mums jāuzloka piedurknes un jānodrošina, lai tie cilvēki, kuri zaudēs savu darbu tehnoloģiju un automatizācijas dēļ (kas ir neizbēgami), joprojām tiktu nodarbināti. Tas prasīs arī lielu pacietību – atzīt, ka būs nepieciešams laiks, lai šos cilvēkus atkal nodarbinātu augstāk kvalificētos darbos. Bet tas jau ir vairāku līmeņu uzdevums. Katram jāsāk ar sevi un jābūt iniciatīvām arī no uzņēmumu un valsts puses.