Viena no būtiskākajām izmaiņām, ko radījusi Covid-19 vīrusa krīze, ir arvien lielāka digitālo pakalpojumu izmantošana sadzīvē. Veidojas "digitālas mājsaimniecības" – cilvēku kopas, kas pieaugošu daļu sava brīvā laika piepilda un sadzīves uzdevumus risina ar digitālu pakalpojumu palīdzību.
Šai tendencei ir trīs būtiski elementi: pirmkārt, ir vesela virkne digitālo pakalpojumu, kurus cilvēki ir sākuši lietot tieši pandēmijas iespaidā, otrkārt, pieaug jau lietoto digitālo pakalpojumu apjoms un treškārt, jaunie padziļināti digitālo pakalpojumu lietošanas paradumi liek piešķirt augstāku nozīmi privātuma un datu izmantošanas jautājumiem.
Katrs no šiem elementiem rada jaunu ekonomisko un sociālo attiecību dinamiku un sekas. Tālāk ieskicēšu katru no šiem elementiem.
Pirmkārt,
EY patērētāju uzvedības starptautiskais pētījums, ko veicām
maija beigās un pašā jūnija sākumā, parāda, ka ir vesela virkne
digitālo pakalpojumu, kurus cilvēki vīrusa krīzes laikā ir
lietojuši pirmo reizi – šis visvairāk attiecas uz video zvaniem,
kurus pirmo reizi izmantojusi vairāk nekā trešdaļa EY pētījuma
respondentu. Vēl 15% respondentu pirmo reizi krīzes laikā ir
internetā iegādājušies pārtiku un vēl tikpat ir pirmo reizi
veikuši citus pirkumus tiešsaistē. 7% pirmo reizi sākuši veikt
sadzīves maksājumus internetā. Šie ir būtiski rādītāji, jo
jāņem vērā, ka, ja cilvēki ir izmēģinājuši jaunu un ērtu
pakalpojumu, ir liela iespēja, ka tas kļūs par paradumu un
attiecīgi mainīs šo patērētāju uzvedību pat tad, kad pandēmija
būs beigusies.
Otrkārt, būtiski aug to digitālo pakalpojumu lietošanas apjoms, kurus cilvēki izmantoja jau pirms vīrusa krīzes. Proti, gandrīz puse EY pētījuma respondentu atzīst, ka kopumā lieto internetu vairāk nekā agrāk, bet 38% norāda, ka lieto vairāk tieši sociālos medijus. Vēl 36% norāda, ka vairāk lieto TV straumēšanas pakalpojumus, bet katrs trešais ir vairāk skatījies dažādu bezmaksas saturu.
Būtiskākais
secinājums no šīs tendences ir tas, ka, palielinoties digitālo
pakalpojumu izmantošanas apjomam un laikam, šis laiks un interese
tiek novirzīta no kaut kā cita. Cilvēku laiks un patērētāju
uzmanība ir ierobežots resurss – ja cilvēki vairāk laika pavada
tiešsaistē, tie mazāk laika velta kaut kam citam. Mūsu pētījums
parāda arī, ka cilvēki vairāk pieņem viedierīču biežu
izmantošanu, proti, tikai 29% patērētāju apzināti mēģina
pavadīt laiku bez viedierīču lietošanas – pagājušā gada
oktobrī apzināti uz laiku nolikt malā viedtālruni vēlējās 49%
mūsu līdzīga pētījuma respondentu. Tātad, cilvēki arvien
vairāk pieņem, ka viedierīces ir pastāvīgs sadzīves pavadonis.
Treškārt,
jaunie digitālie paradumi rada jaunas bažas. Piemēram, 52% mūsu
pētījuma dalībnieku norāda, ka tos satrauc iespēja, ka mājas
viedierīces iegūst privātu un profesionālu informāciju, bet
katrs ceturtais pētījuma respondents uztraucas, ka uzņēmumi
nespēs nodrošināt privāto datu drošību. Savukārt, katrs
trešais video zvanu lietotājs satraucas, ka tiešsaistes saziņu
var uzlauzt hakeri. Kopumā varam secināt, ka būtiski ir augusi
cilvēku apzinātība par savu datu nozīmi un to datu apjomu, kas
nonāk viedierīču un pakalpojumu sniedzēju rīcībā.
Noslēgumā
jāsecina, ka "digitālo mājsaimniecību" iesakņošanās
visdrīzāk nozīmēs to, ka paātrināsies visi tie digitālo
pārmaiņu procesi, kas jau bija sākušies pirms vīrusa krīzes.
Proti, visam, kas notiek fiziskajā sadzīves telpā kļūs arvien
grūtāk konkurēt ar digitālo telpu. Tas attiecas gan uz
uzņēmējdarbību, gan arī sociālo vidi, izglītību, attiecībām,
mentālo veselību. Faktiski jebkuram sabiedrības un ekonomikas
dalībniekam ir jāpārvērtē – kas ir mana klātbūtne un
uzvedības modelis digitālajā telpā? Vai esmu tam gatavs, kas man
ir jāmaina manos paradumos? Šobrīd katram Latvijas uzņēmējam ir
vērts vēlreiz novērtēt savu biznesu ar domu – ko šeit vēl var
digitalizēt?
Nozares atšķiras pēc tā, cik lielā mērā tās var tikt digitalizētas – piemēram, masu mediji visdrīzāk ir ceļā uz pilnīgu digitalizāciju. Tāpat arī visdažādāko veidu finanšu pakalpojumi, kur tikšanās ar klientiem drīzāk ir kļuvusi par izņēmumu, nevis ierasto praksi. Turpretī daudzās citās nozarēs, kuras balstās uz fizisku klātbūtni un procesiem, piemēram, pārtikas rūpniecībā, ir jānovērtē, kādas ir digitalizācijas iespējas?
Latvijā mēs jau redzam interesantus piemērus, kur
lielie pārtikas zīmoli veido savus interneta veikalus, bet
transporta uzņēmumi gandrīz visu saskarsmi ar klientiem jau
pārcēluši digitālā vidē gan ar specializētām lietotnēm, gan
izmantojot trešo pušu maksājumu platformas. Savukārt,
tirdzniecības nozare kļūst par hibrīdu, kur veikalus papildina
pašapkalpošanās iespējas un digitālās lietotnēs balstīti
piegādes risinājumi. Pat parasti tradicionāla komunālo
pakalpojumu nozare Latvijā jau izmanto digitālos rīkus klientu
apkalpošanā un arī šeit pieaugoša automatizācija ir tikai laika
jautājums. Arvien lielāka ikdienas dzīves pārnese uz digitālo
telpu ir neizbēgama un pandēmija šo procesu paātrina.