Pagājušajā nedēļā publicētais Centrālās statistikas pārvaldes ātrais aprēķins par valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņām šā gada pirmajā ceturksnī nesis vilšanos.

Pagaidām gan tas vairāk izpaužas ekonomistu komentāros, taču, turpinoties atsevišķiem procesiem, gan globālajā tautsaimniecībā, gan tepat uz vietas šī vilšanās varētu izpausties klusākā monētu šķindoņā ierindas mājsaimniecību maciņos.

Atsevišķu ārvalstu mediju uzmanības centrā ir nonācis fakts, ka pirmo reizi pēdējo sešu gadu laikā Latvijas ekonomika ir piedzīvojusi recesiju. Pie šādas atziņas tradicionāli tiek nonākts, ja tautsaimniecības izaugsme ar mīnusa zīmi ir divus ceturkšņus pēc kārtas. Te gan uzreiz ir vērts piebilst, ka runa faktiski ir par tādu «tīri tehnisku» recesiju, kad divas reizes pēc kārtas ekonomiskais pieaugums ir negatīvs, rēķinot konkrēta ceturkšņa ekonomiskās izmaiņas pret iepriekšējo triju mēnešu rādītāju. Proti, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo triju mēnešu periodu IKP saruka par 0,4%, savukārt šā gada pirmajā ceturksnī par 0,1%.

Rēķinot gada izteiksmē, kas ir galvenais tautsaimniecības virzības indikators, gan vēl esam plusos, tomēr arī priecāties nav nekāda pamata. IKP gada pieauguma temps ir nokrities līdz 1,8%, kas ir tikai gandrīz par procentpunktu mazāk nekā pagājušā gada pēdējā ceturksnī un tāds pats kā pagājušā gada pirmajos trijos mēnešos. Tiesa gan, tad vispārējie faktori, kas veido ekonomisko konjunktūru, bija šķietami pievilcīgāki nekā patlaban, tādējādi radot lielākas cerības uz ekonomiskā pieauguma palielināšanos. Patlaban ir redzams tas, ka par spīti apjomīgai finanšu stimulēšanai no centrālās bankas puses izaugsmes tempus neizdodas būtiski palielināt. Pagājušajā gadā to lielā mērā sekmēja steidzīgi iztērētā iepriekšējā plānošanas perioda ES fondu nauda, kas sevišķi izpaudās trešā ceturkšņa būvniecības un arī valsts kopējā ekonomiskā pieauguma datos. Tagad, nav nekā, ko šādi iztērēt, jo normatīvie akti ar fondu apguvi kavējas, tādējādi bremzējot vietējā patēriņa palielināšanos. Tomēr jānorāda uz to, ka ekonomikas stagnēšana nav tikai Latvijas, bet ir visas Eiropas problēma, kas saistīta ar grūtībām palielināt pieprasījumu, jo tiem, kam kaut kas vajadzīgs, ir problēmas ar finansiālo kapacitāti un tas noved pie vispārēju deflācijas procesu rašanās.

Vienlaikus ir arī atsevišķi pozitīvi faktori. Lai arī pasaulē ārējās tirdzniecības apjomi bremzējas, ceturtdien publicētie dati liecina, ka Latvijas apstrādes rūpniecība gada izteiksmē uzrāda pašreizējiem apstākļiem visai solīdu 3,7% vērtu izaugsmi.

Turklāt Krievijas sankciju nomāktajā pārtikas rūpniecībā parādās pirmie plusi, savukārt lauksaimniecība vispār sevi piesaka kā izaugsmes «top nozare». Pieaug arī aktivitāte nekustamā īpašuma tirgū, kas komplektā ar tikko minētajām norisēm ražošanas sektorā rada pamatu cerībām, ka pašreizējai recesijai ir vien tehnisks, nevis ilgtermiņa krīzi vēstošs raksturs.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.