Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums valsts maizes ēdāju atalgojumu liek piesaistīt vidējam atalgojumam valstī par aizpagājušo gadu. Attiecīgi nemaz nevar nepalielināt sabiedriskajā sektorā strādājošo, tostarp Saeimas deputātu atalgojumu – jāklausa likumam. Pērn vidējā alga pieaugusi par septiņiem procentiem, tāpēc par šādu daļu (plus vēl piemērojot amatam atbilstīgu likumā noteiktu koeficientu) ietilpīgākus maciņus jāgādā deputātiem un citiem valsts gādībā strādājošajiem.

Vispārināšana ir nevietā, vienādu pielikumu dodot visiem – gan knapāk atalgotajiem mediķiem un skolotājiem, gan dažādu institūciju darbinieku skudru pūžņiem, lai gan premjers Māris Kučinskis atzinis, ka daža laba iestāde vienīgi dublē funkcijas un vispār nodarbojas tikai ar uzdevumu sacerēšanu un pēcāk izpildi. Tā kā valsts budžets, salīdzinot ar tā pildīšanos pērn, ir par vairāk nekā 120 miljoniem vājākās pozīcijās, jāsecina, ka valsts aparāts ar algas pielikumu «piespiedu kārtā» sevi nelaikā mākslīgi uzbriedina tā vietā, lai tas dabiski tiktu samazināts pie gausākiem budžeta ieņēmumiem. Arī badīgi pieprasot mehānisku un ekonomiskajā situācijā nepamatotu minimālās algas palielināšanu, politiķiem acīmredzot instinktīvi šaujas prātā domas arī par savu maku. Tā ir plata atraušanās no realitātes, kamēr budžeta pildītājiem, nevis tukšotājiem jārēķinās ar reālo dzīvi.

VID vadītāja sakarā patiešām pamatotā diskusija par atalgojumu amatpersonām ar lielu atbildības nastu ievadīja apjomīgu atbalsta lobija vilni par valsts aparātā visu kā viens nodarbināto materiālo stimulēšanu, piesaucot aptaujas un salīdzinājumus ar biznesu, bet diskusijās piemirstot nelaimīgo likumu, kurš algu pielikumu paģēr no zila gaisa – un tā gadu no gada. Neskatoties uz to, ka patēriņa cenas nepalielinājās, gada vidējā inflācija bija tik, cik melns aiz naga, knapi sasniedzot 0,2%.

Centrālās statistikas pārvaldes apkopotais skaidri parāda likumā ietverto aplamību, jo, atsijāti no skolotājiem, mediķiem, ugunsdzēsējiem, valsts pārvaldes aparātā strādājošie pērn saņēmuši ievērojami lielāku mēnešalgu – 1007 eiro, kamēr izglītības darbinieku darba samaksa neaizvelk pat līdz septiņiem simtiem uz papīra. Tāpēc vajadzētu izvērtēt, kurš pie publiskā ēdamgalda būtu jāmielo ar taukumiņu un kurš ir aizsēdējies, nedarīdams cita darba, kā vien mezdams acis uz bļodām un katliem.

Vairāk nekā savdabīga notikumu attīstība: sabiedriskajam sektoram ik gadu palielina algu, ņemot vērā to, ka pērn pieaugusi vidējā alga valstī. Taču vidējā alga pieaugusi, lielā mērā pateicoties tā paša sabiedriskā sektora atalgojuma pieaudzēšanai, jo pērn valsts maizes ēdājiem atalgojums par 6,8 procentiem pieaudzis gandrīz proporcionāli privātajā sektorā nodarbināto 7,9 procentu pieaugumam. Sanāk, ka valsts sektora algu palielināšana ir nebeidzama riņķa deja. Kas notiks, kad čūska būs notiesājusi savu asti?

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.