Reālais ēnu ekonomikas apmērs gan var tāds būt un var arī nebūt. Tās apjoms atkarīgs no tā, kā tieši mēs pelēkās zonas radīto postu valsts makam uzskaitām. Valsts prezidents Raimonds Vējonis intervijā laikrakstam Diena atzinis, ka laba dāvana Latvijas simtgadē būtu aplokšņu algu iznīdēšana, izsakot atziņu, ka aplokšņu algas nav tikai uz to maksātāju sirdsapziņas vien – gribot nopelnīt vairāk, darbinieki iesaistās aplokšņu algu sistēmā un paši ir pietiekami aktīvi šīs sistēmas uzturētāji. Tomēr tā nav tikai kāre pēc lielākas rocības šeit un tagad, jo, no otras puses, strādājošos nospiež neticība, piemēram, pensiju sistēmai, tā padarot cilvēkus par viegliem ēnu ekonomikas kārdinājuma upuriem.

Daudz būtiskāks ir prezidenta sacītais, ka cilvēkiem ir jāredz, cik racionāli valsts izmanto nodokļos iekasēto, lai vispār motivētu tos maksāt. Atgriežoties pie plāniem, ir skaidrs, ka sakaut ēnu ekonomiku divu gadu laikā nevarēs. Varam izstiepties vai sarauties, bet tas nav paveicams ne mūsu polit- ekonomiskās vides, tostarp pelēkā biznesa «tradīciju», ne tautsaimniecības kaites ielaistības un tās daudzo metastāžu dēļ. Un diezin vai gribam un spējam atteikties no skaidras naudas. Baltijas valstu vidū pēc pētījuma Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs datiem esam līderi tieši neuzrādīto ienākumu jomā, aplokšņu algu kategorijā mūs apsteidz Igaunija, bet neuzrādīto darbinieku vairāk ir gan ziemeļu, gan dienvidu kaimiņiem. Aplēstais ēnu ekonomikas apjoms jau vairākus gadus, var teikt, mīņājas uz vietas, un apēnotie pieci miljardi eiro parāda ēnu ekonomikas labo apsakņošanos.

Kopumā ēnu ekonomikas apkarošana ir pateicīgs temats, par ko paust kaismīgu retoriku, kam bez reāliem risinājumiem lemts palikt politfantāziju līmenī. Lai iedzīvotājiem un uzņēmējiem ne tikai augtu ticība nodokļu sistēmai, bet nostiprinātos arī piederība tai, no vārdiem jāķeras pie darbiem. DB 13.05.2016. numurā atrodams špikeris – 61 uzņēmēju rosināts priekšlikums ēnu ekonomikas mazināšanai. Saraksts gadu laikā izstiepies garš, bet valsts vilcinās pat ar katru punktu, radot iespaidu par gausu gribasspēku. Var pieminēt, piemēram, taksometru nozari, kas tā īsti nekad nav pieredzējusi striktas robežas novilkšanu starp legālu un nelegālu darbību. Arī citās nozarēs uzņēmēji sitas, kā māk, kamēr atbildīgie ierēdņi izliekas to neredzam. Pašlaik nodokļus maksājošo uzņēmumu vājās iespējas konkurēt ar tiem, kas veldzējas ēnā, skaidri ilustrē to, kam pieder galavārds vienā vai otrā nozarē. Finanšu ministrija kārtējo plānu ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016.–2020. gadam gatavojas iesniegt līdz 1. jūlijam, meklējot vidusceļu starp motivēšanu maksāt nodokļus un soda instrumentiem tiem, kuri motivācijai nepakļaujas. Tikpat būtiski apjēgt, ka lielie un mazie uzņēmumi nav un nekad nebūs bāžami vienā maisā – birokrātiskajām procedūrām un prasībām jātop samērīgām.