LU rektora vēlēšanas diemžēl ir kļuvušas par mūsu alma mater kauna traipu gan ar netīro pirmsvēlēšanu kampaņu, gan ar vēlēšanu rezultātiem. Proti, lai gan I. Muižnieks saņēma vairāk balsu nekā viņa sāncensis Gundars Bērziņš, tomēr par I. Muižnieku tika atdota 141 balss, bet 143 bija pret. 

Lai gan par Muižnieku vairāk balsu bija pret nekā par, tomēr viņš tika pasludināts par vēlēšanu uzvarētāju. Interesanti, ka balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs paziņoja, ka LU rektors nav ievēlēts, bet LU Satversmes sapulces priekšsēdētājs, ķīmijas profesors Māris Kļaviņš, kas nav jurists, citādi izskaidroja normatīvo regulējumu un vienpersoniski izlēma pretējo. Proti, pēc M. Kļaviņa domām, LU rektora amatā ievēlēts ir pretendents, kuram ir vairāk balsu nekā sāncenšiem, un nav svarīgi, vai konkrēti par viņu atdots balsu vairākums. Tam kategoriski nepiekrīt LU Juridiskā fakultāte, arī konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars ir norādījis, ka rektoru nevar ievēlēt ar mīnus divām balsīm. To, ka vēlēšanas uzskatāmas par nenotikušām, publiski paudis arī kādreizējais LU rektors prof. Mārcis Auziņš. Ja nu tomēr rīt ārkārtas sapulcē vēlēšanu rezultātus apstiprinās, par to likumību būs jālemj Izglītības un zinātnes ministrijai. 

Jebkurā gadījumā situācija ir ļoti nepatīkama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viss šis amatu tracis ir mūsu augstākās izglītības citadelē. Turklāt, šķiet, tas izgaismojis kādas sen pastāvējušas, tikai svešām acīm līdz šīm rūpīgi slēptas problēmas. Par to liecina LU profesora Didža Bērziņa portālā Delfi rakstītais: «Diemžēl šo pašu 15 gadu laikā esmu arī iepazinis universitāti, kur ļaunākais nodarījums ir pieteikšanās uz amatiem publiskos konkursos, kas ir plānoti un rezervēti kādam citam kandidātam. Es arī zinu universitāti, kur cilvēki baidās izteikt viedokli, kamēr nav sapratuši, vai tas ir pareizais un atklāti paužamais. Es arī pazīstu universitāti, kur cīņa par varu ir nozīmīgāka par jebkādiem zinātniskiem standartiem. Esmu redzējis universitāti, kur tiek īstenotas bezkompromisu iznīcinošas kampaņas pret kolēģiem. Es esmu iepazinis universitāti, kuru intrigu un klaji atriebīgu izrēķināšanos dēļ ir pametuši virkne akadēmiski un zinātniski spējīgu cilvēku.» 

Ja tam visam piepluso LU zemos starptautiskos reitingus, aina ir gluži nepievilcīga. Var jau runāt par naudas trūkumu (pamatoti), taču finansējuma palielināšana noteikti nesamazinās nedz intrigas, nedz cīņas par varu. Vislabākais, taču izskatās, ka nereāls, risinājums būtu, ja I. Muižnieks pats atsauktu savu kandidatūru un sarīkotu atkārtotas vēlēšanās, kurās, protams, varētu kandidēt. Tā būtu vienīgā cienīgā rīcība pašreizējā situācijā.

*Iznākums attaisno darījumu

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.