Pie Eiropas kohēzijas politikas katla katram gribas tupēt uz celīšiem ar savu bļodiņu rokās. Arī Latvija nav izņēmums. Nauda nāk, tomēr ne vienmēr rodas pārliecība, ka norīto Eiropas fondu miljardu uzturvērtību Latvijā spējam uzsūkt un pārvērst derīgā enerģijā.

Sabiedrība dažkārt negūst pārliecību, ka fondu nauda tiek izlietota pēc labākās sirdsapziņas un tiek likta lietā pārdomāti, atbilstoši tam, ko no publiskās naudas tērēšanas sagaida Eiropas un tostarp arī Latvijas nodokļu maksātāji. Bieži šo nosacīti viegli nākušo līdzekļu izlietošanu sauc par «fondu naudas apgūšanu». Šim jēdzienam pamazām pielipusi negatīva nokrāsa. Piemērs ir pašvaldību iestādes, ko nomalēs ar Eiropas gādību un konkrētās pašvaldības nodokļu maksātāju līdzdalību iemauc krāsainos putuplasta mētelīšos. Pēc laika izrādās, ka ēka pašvaldības funkciju īstenošanai vairs nav vajadzīga, jo, tavu brīnumu, viens vai cits Eiropas naudas projekts nav bijis pietiekams arguments, lai apstādinātu reģionu tukšošanos.

Cilvēki aizbrauc, bērni izaug, dodas prom, paaudzes neatražojas, bet renovētajā skolā labākajā gadījumā izdodas ierīkot veco ļaužu mītni ar pāris vecīšiem. Pa trotuāru, kas izbūvēts ar Eiropas līdzfinansējumu, vietējie cilvēki pēdējo reizi slāj uz sabiedriskā transporta pieturvietu, lai dotos darba vai labāka atalgojuma meklējumos uz reģiona centru, galvaspilsētu vai pavisam prom no Latvijas. Tomēr darbavietas pašas no sevis nerodas, un tām ir tendence veidoties tur, kur ir potenciālie darbinieki, nevis tur, kur to nav. Eiropas bruģētā ietve brūk, gaidot aizgājušos purngalus un papēžus atgriežamies. Būvējot šos simboliskos trotuārus uz nekurieni, Eiropas nauda burtiski tiek nomesta zemē. Kas atbildīgs? Demogrāfiskās tendences vai tie, kas rīkojušies nesaimnieciski? Vai varbūt tie, kas tik ļoti birokrātiski apvārdojuši atbalsta saņemšanu, ka nauda tiek pamesta apgūšanai lielā steigā pēdējā brīdī? Eiropas nauda šādos gadījumos, tā teikt, viegli nāca, viegli gāja. Rezultātā attīstās negatīvi piemēri ēku renovācijā un būvniecības jomā kopumā, tāpat ceļu būvē, un dažā labā būvobjektā no pārkāpumu saraksta sanāktu pabieza brošūra.

Vēl lielākas šaubas Finanšu ministrijas revidentiem viesuši bezdarbnieku apmācību projekti. Atklājies, ka šajā jomā nauda tiek kaisīta kā dūnas no pēļa. Turklāt apstākļos, kad darba tirgus izaicinājumi arvien saspringst, bet bezdarbnieku pulks tam maz iztirzātu iemeslu dēļ pagaidām ir bijis kusls risinājums. Un kā nu ne, ja apmācības notiek formāli, taču finansējums gan iztērēts pavisam konkrēti! Revidenti gan secinājuši, ka lielas neatbilstības ir tikai pāris procentiem no visiem izlases kārtībā pārbaudītajiem projektiem. Tas ir – vērtējot papīrus. Vērtējot apgūto pēc būtības, iespējams, ieraudzītu citu proporciju.