No visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem 38% ir tā sauktie ilgstošie bezdarbnieki. Pētījumā norādīts, ka ilgstošs bezdarbs ir ar sociāli negatīvām sekām, īpaši tādēļ, ka ilgstošajiem bezdarbniekiem zūd motivācija iekļauties darba tirgū un faktiski viņi ir ļoti bieži atmetuši cerības darbu atrast, kļūstot par tā dēvētajiem discouraged workers jeb nereģistrētajiem bezdarbniekiem ekonomiski aktīvā vecumā, kas zaudējuši cerības atrast darbu. 

Liela problēma ir tā, ka lielākā daļa šo bezdarbnieku nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā, līdz ar to viņus ir ļoti grūti sasniegt, lai piedāvātu aktīvas nodarbinātības pasākumus. Nereti tie ir cilvēki ar atkarībām vai invaliditāti. Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka 2018. gada nogalē ilgstošo bezdarbnieku kopskaitā 59,5% bija bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk, 25,7 % – bezdarbnieki ar invaliditāti, 1,2 % – jaunieši bezdarbnieki (15 – 24 gadi). 

Kā norāda Eiropas Komisija (EK), visneaizsargātākie pret ilgstošo bezdarbu ir cilvēki ar vājām prasmēm vai zemu kvalifikāciju, trešo valstu valstspiederīgie, personas ar invaliditāti un nelabvēlīgā stāvoklī esošas minoritātes, piemēram, romi. Tas ir attiecināms arī uz Latviju, un par to liecina tas, ka bezdarbs Latvijā ir strukturāls, kas nozīmē, ka nevis trūkst darba vietu, bet darbaspēka kvalitatīvais piedāvājums neatbilst pieprasījumam.

Arī EK uzsver, ka aktīvajos darba tirgus pasākumos šādu bezdarbnieku īpatsvars ir mazāk nekā piektā daļa. Līdz ar to uzsvars šīs mērķgrupas iekļaušanai darba tirgū ir uz individualizētiem pakalpojumiem, kas ietver arī sociālo rehabilitāciju un, ja nepieciešams, arī ārstēšanu no atkarībām. Faktiski ilgstošo bezdarbnieku iekļaušanai darba tirgū nepietiek ar apmācības un pārkvalifikācijas kursiem. Jāsaprot, ka šie discouraged workers ir sociāli ievainoti, līdz ar to viņiem visupirms ir nepieciešami sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, ieskaitot psihologa pakalpojumus. Jāsaprot, ka šie cilvēki ir ne tikai ar vājām profesionālajām, bet arī sociālajām prasmēm, līdz ar to nespēja iekļauties darba tirgū faktiski ir sekas neprasmei vadīt savu dzīvi. 

Tādējādi gan Eiropas Komisija, gan OECD iesaka attiecībā uz ilgstošajiem bezdarbniekiem piemērot individualizētus pakalpojumus, ņemot vērā katra klienta individuālās vajadzības. Tāpat tiek uzsvērts, ka īpaši svarīgi ir strādāt ar bezdarbniekiem to bezdarba sākuma posmā, neļaujot tam ievilkties. Jāteic, ka Latvijā vidējais bezdarba ilgums ir pieci mēneši, kas nav slikts rādītājs. Taču īpaša uzmanība jāveltī riska grupām, kurām ir draudi kļūt par ilgstošajiem bezdarbniekiem – cilvēkiem pēc 50 gadiem, cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī vājām prasmēm. Tas ir izaicinājums ne tikai Nodarbinātības valsts aģentūrai, bet arī sociālajam dienestam un darba tirgum kopumā.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.