Raivis Bahšteins - DB galvenās redaktores vietnieks
Darbinieki Latvijā strādājot pavada ievērojami
lielāku daļu dzīves nekā vācieši, dāņi,
norvēģi un nodarbinātie no vēl trijiem
desmitiem valstu, tādu ainu rāda OECD
pētījums. «Sliņķu» topa uzvarētāji vācieši
darbā pavada divas trešdaļas no tā laika, ko algas pelnīšanai
atvēl «čaklie» latvieši.
Nosacīti vēl čaklāki no
pētījumā ietvertajām zemēm ir tikai Krievijā, Polijā,
Meksikā un vēl pāris tālās zemēs strādājošie. Nosacīti,
jo darba rezultāts reizē ir un nav atkarīgs no ieguldītā
laika. Nesen kāds reģionu uzņēmējs man stāstīja par
veidu, kā «apmaksātā bezdarbība» tiek apkarota viņa
uzņēmumā. Domāšanas maiņa nenotiek vienā dienā,
un tas apgrūtina progresīvu izmaiņu iedzīvināšanu ikvienā
jomā. Tomēr gadu pēc gada, «mācoties strādāt»,
pamazām darbinieki mainījuši pieeju profesionālajiem
pienākumiem. Pašlaik kompānijā darbojas motivēts kolektīvs,
par labāko dzinuli kalpo paša paveiktais, paša
sasniegtie rezultāti. Laužot veco kārtību, ar katru gadu
viena darbinieka veikums padarītā darba apjoma ziņā
minētajā uzņēmumā līdz šim spējis uzlaboties par
10–15 procentiem.
!«Uz papīra»
strādājam čaklāk,
bet produktivitātes
rādītāji ir
proporcionāli pretēji.
Astoņu stundu darba dienas rāmim faktiski nav tiešas
ietekmes uz sasniegtajiem rezultātiem. Trula atsēdēšana
jebkādos amatos jebkādās iestādēs degradē darbinieku.
Un pretēji – uz izaugsmi un attīstību vērsta attieksme,
pildot ikvienu darbu, palīdz ja ne pelnīt labāk,
tad vismaz justies labāk. Censties ir veselīgi. Domāju,
gandrīz katrā tradicionālā birojā ir kvernošu kolēģu
tipāži, kas bojā darba dzīvi gan sev, gan citiem. Viņi
skaita stundas, rēķina atalgojumu, atsaucas uz darba
līguma punktiem, ja darba devējs prasa elastīgāku pieeju
ārpus juridiski noformulētā «rāmja». Jā, pēc stundu
skaita viņi varbūt patiešām strādā visai daudz. Tomēr
mūsdienās, kad arvien lielāku lomu ieņem attālinātais
darbs ar visām tā priekšrocībām, strauji mainās izteiksme
par darbā kvalitatīvi pavadītu laiku. Galvenais ir
rezultāts, nevis darbā pavadītais laiks. Tas skar visus
uzņēmumus, bet jo sevišķi valsts pārvaldē nodarbinātos.
Kabineta deldētāji nav čaklāki strādnieki par citiem.
Un to pierāda acīmredzamais paradokss – «uz
papīra» strādājam čaklāk, bet produktivitātes rādītāji ir
proporcionāli pretēji. Atgriežoties pie sarunas ar uzņēmēju,
viņš šo ačgārnību skaidro ar padomju laika mantojumu,
kad darba kultūra bija atšķirīga. No turienes
arī atceļojis lipīgais vīruss uzskatīt, ka alga pienākas
par to vien, ka esi ieradies darbā. Atkāpjoties no šiem
aspektiem, jāatzīst, ka iemesls alkām pavadīt darbā ilgāku
laiku var būt arī daudz prozaiskāks – iespējams,
to mudina nepieciešamība nopelnīt vairāk. Tomēr te
veidojas otrs paradokss – valstīs, kurās ļaudis strādā
ievērojami mazāk, viņi tomēr nopelna ievērojami vairāk.
Latvijas darba tirgus pašlaik ir situācijā, kad palielinās
spiediens maksāt arvien lielākas algas par to
pašu darba apjomu. Algas pielikums pats par sevi neuzlabo
ne «čakluma» rādītājus pārāk garu darba stundu
izteiksmē, ne produktivitātes līmeņa izkustēšanos
virzienā uz augšu.
Strādājam daudz, bet labuma maz
Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.