Viens no karstākajiem topikiem publiskajā telpā pirms vēlēšanām ir pensijas – kam tās pienākas, cik lielā apjomā, vai tās jāsaista ar bērnu skaitu, vai 2. līmeņa pensijas ir mantojamas utt. Diemžēl šajās visnotaļ vērtīgajās diskusijās mēdz iezagties arī pa kādam mītam, kas neatbilst patiesībai.
Viens no tādiem ir šad tad sastopamais apgalvojums, ka šodienas bezbērnu strādājošie attiecībā uz pensijām tādi dienaszagļi vien ir un viņiem pensijas pelnīs šodienas jaunā paaudze, kas vēl sēž skolas solā. Un vecākiem, kas šos bērnus audzina, pienākas īpaši bonusi klāt pie pensijas. Un vispār nav īsti godīgi, ka šodienas bezbērnu strādājošie dzīvos uz citu vecāku bērnu sarūpētām pensijām. Te būtu nepieciešams ieviest skaidrību.
!Katrs strādājošais, kas veic sociālās iemaksas, neatkarīgi no tā, vai viņam ir vai nav bērni, savu paaudžu solidaritātes pienākumu ir izpildījis.
Naudas avots, no kura tiek izmaksātas pensijas, tiešām ir aktuālie nodokļu maksātāji. Taču tas ir tikai naudas avots, bet savu pensiju katrs nopelna sev pats ar savām darba mūžā veiktajām sociālajām iemaksām un darba stāžu. Ikviena pensija ir atkarīga tikai no cilvēka paša darba mūža ieguldījuma, un tai nav nekāda sakara ar to, ko pelnīs vai nepelnīs šodienas bērni. Katrā ziņā ir aplami teikt, ka kāds pelna pensiju kādam citam. Jo pensiju katrs pelna sev pats.
Tas, ka pensijas pensionāriem tiek izmaksātas no aktuālajām sociālajām iemaksām, ir jautājums par finansēšanas avotu, taču ne par to, ko katrs ir vai nav nopelnījis. Latvijas pensiju sistēma ir balstīta paaudžu solidaritātē un tā sauktajā pay as you go modelī – proti, pensionāriem pensijas tiek maksātas no strādājošo sociālajām iemaksām, taču tādā apjomā, kādu katrs pensionārs sev ir nopelnījis, veicot savas iemaksas. Respektīvi, šodienas strādājošie pirmajā pensiju līmenī neko uzkrāt nevar, jo viss tiek izmaksāts pašreizējiem pensionāriem. Mums pensijas tiks izmaksātas no nākamo paaudžu sociālajām iemaksām, kuras viņi nevarēs uzkrāt, tādēļ viņiem pensijas tiks izmaksātas no aiznākamo paaudžu sociālajiem maksājumiem un tā tālāk līdz pasaules galam.
Un demogrāfiskā bedre pensiju sistēmu apdraud nevis tādēļ, ka kāda pensionāru paaudze savas pensijas nebūtu nopelnījusi, bet gan tāpēc, ka var pietrūkt aktuālo sociālo iemaksu, no kurām viņiem pienākošās pensijas izmaksāt. Šī paaudžu solidaritāte ir mūsu pensiju sistēmas spožums un posts. Jo strādājošajiem pirmajā pensiju līmenī fiziskā veidā uzkrāt savas iemaksas nav iespējams, tās tiek izmaksātas. Taču to apjoms parāda, cik tad lielu pensiju būsim tiesīgi saņemt mēs katrs, darba mūžu noslēdzot. Līdz ar to pensiju katrs pelna sev pats, jautājums ir tikai par izmaksas avotu. Jāuzsver, ka katrs strādājošais, kurš veic sociālās iemaksas, neatkarīgi no tā, vai viņam ir vai nav bērni, savu paaudžu solidaritātes pienākumu ir izpildījis, jo no viņa veiktajām iemaksām savu pensiju saņem iepriekšējā paaudze. Nenoliedzami, ja ir mazāk to, kuri veic sociālās iemaksas, nekā to, kuri no tām saņem pensijas, var rasties krīze. Taču nevar teikt, ka kāds kādam pelna pensiju. Katrs pats saņem to, ko ir nopelnījis.
Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.
