Veidojot jauno valsts budžetu un vērtējot dažādas izmaksas, tiek lemts par to, vai samazināt bezdarbnieka pabalstu izmaksu apmēru un ilgumu. Motīvs pietiekami vienkāršs: izmaiņas motivēs cilvēkus ātrāk atgriezties darba tirgū; tiks ietaupīti 12 miljoni eiro.

Šobrīd izskatās, ka lēmums tiks pieņemts ar vieglu roku, uzskatot, ka tā drīkst un tā vienkārši būtu pareizi, jautājumam pieejot tīri matemātiski, ignorējot sociālās apdrošināšanas būtību, darbības pamatprincipus un mērķus, pakalpojuma saņēmēja un sniedzēja attiecību elementu.

Bezdarbnieka pabalsts nav vis valsts dāvana vai kāds citāds labvēlības žests grūtdieņiem. Tas ir viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu iegūst tikai tie, kuri veic sociālās apdrošināšanas iemaksas (ik mēnesi speciālajā budžetā iemaksā 1,84 % no savas algas).

!Bezdarbnieka pabalsts ir viens no sociālās apdrošināšanas veidiem.

Pēc būtības šis maksājums ir apdrošināšana, nevis nodoklis. Par samaksāto naudu pretī tiek garantēts konkrēts, precīzi identificējams un izmērāms pakalpojums. Kā izņēmumu var minēt tikai pensiju apdrošināšanu, kurā saskatāms starpaudzes solidaritātes maksājumu elements – uzturam šodienas pensionārus par daļu no nākotnes pensionāru naudas.

Diez vai izmaiņas bez plašas diskusijas un nesniedzot skaidru un precīzu atbildi, kāpēc tas tiek darīts, rada un radīs pozitīvu efektu. Naudas bezdarbnieku pabalstiem pietiek. Pabalstos tiek izmaksāts mazāk, nekā iekasēts.

Steiga un argumentu trūkums nerada paļāvību sociālās apdrošināšanas sistēmai kopumā, tādēļ dažus procesus bez nopietniem argumentiem varbūt arī nevajag aiztikt. Vēl jo vairāk tamdēļ, ka valsts ir parūpējusies par to, ka sociālo apdrošināšanas funkciju bezdarba gadījumā tā monopolizē. Grozies kā gribi, pakalpojuma sniedzējs paliek valsts Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras veidolā.

Vai izmaiņas pabalstu apmērā un termiņos rada paļāvību, ka pakalpojuma sniedzējs sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošinās, kā ticis solīts – rītdien, pēc pieciem vai desmit gadiem? Vai šāda rīcība veicina labticīgu saistību izpildi vai, tieši pretēji, rada negatīvu fonu?

Nodarbinātības jautājumu var risināt dažādi, tai skaitā arī ar nodokļiem, piešķirot privileģētu statusu dažādām potenciāli nodarbināmo personu kategorijām, veicinot šo personu iesaisti darba tirgū. Piemēram, tā ir izdarījusi Polija, atbrīvojot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa jauniešus līdz 26 gadu vecumam. Tāpat, samazinot pabalstu, vajadzētu vismaz izskatīt iespēju samazināt arī bezdarba apdrošināšanas iemaksu likmi vai sniegt jēgpilnu argumentu, kādēļ tiek atņemts, bet pretī netiek dots.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.