Tūrisma nozare pandēmijas laikā cieta visvairāk, darbu zaudējot simtiem cilvēku. Tagad šīs nozares uzņēmēji būtu gatavi daudzkāršot pakalpojumu eksportu, ja vien būtu iespējas. Diemžēl uzņēmēji atturas strādāt vairāk, jo nav darbinieku, turklāt viņus ir grūti noturēt, un situācija ar katru mēnesi kļūst arvien sliktāka.

Šīs samērā nelielās izmaiņas likumdošanā ļautu tūrisma nozarei neatteikties no savām ambīcijām – veikt pakalpojumu eksportu 2 miljardu eiro apjomā, kam nākamajos 2–3 gados būtu nepieciešams līdz 5000 darbinieku. To vidū varētu būt gan mūsu pašu, gan ārvalstu studenti, tos nodarbinot sezonas laikā, piemērojot jauna veida īstermiņa risinājumus nodarbinātībai (līdzīgi kā tas jau šobrīd ir lauksaimniecībā), gan pensijas vecuma cilvēki, radot arī viņu nodarbināšanai pievilcīgākus noteikumus. 

Laukstrādnieka statuss – arī lauku viesu namos nodarbinātajiem

Runājot par lauku viesu mītnēm, kur darbaspēka problēma ir visakūtākā, tajās vienīgais pieejamais darbinieku resurss šobrīd ir pensijas vecumu sasniegušās personas un skolēni vai studenti no mācībām brīvajā laikā. Darba samaksa šajos viesu namos stipri atpaliek no vidējās bruto algas valstī, un tai tiek piemērots nopietns nodokļu slogs, šādi “dzenot” šos viesu namus ēnu ekonomikā. 
Lai atvieglotu situāciju, lauku viesu namu darbiniekiem varētu piemērot sezonas laukstrādnieka statusu (likuma par iedzīvotāju ienākuma nodokli 1112.pants). Sezonas laukstrādnieku iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir 15 %, bet ne mazāka kā 0,70 eiro katrā nodarbināšanas dienā. Par šādu darbinieku nav jāmaksā darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un riska nodeva. Savukārt no darbinieka atalgojuma nav atsevišķi jāietur valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un algas nodoklis vispārējā kārtībā. Ir noteikts maksimālais ienākums – 3000 eiro vienā sezonā, kas tiek noteikts ar konkrētiem datumiem normatīvajos aktos. Šādu statusu varētu piemērot personām, kuras jau saņem pensiju, kā arī skolēniem un studentiem.  

Samazinātā patentmaksa – visa gada garumā

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma 1110. pantā ir noteikta samazinātā patentmaksa, kuras maksātājs var būt persona, kurai ir piešķirta vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi). Patentmaksa ir 17 eiro par gadu vai 9 eiro par pusgadu. Arī šajā gadījumā ir noteikts par saimnieciskās darbības ieņēmumi (pārrēķinot uz pilnu taksācijas gadu) nepārsniegs 3000 eiro, kas ir apmēram 250 eiro mēnesī. Izmaksājamā summa ar nodokļiem vairs netiek aplikta, jo patentmaksas maksātājs  savu maksājumu jau ir veicis. Šajā gadījumā persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicējs un izmaksātājs – lauku viesu nams – izmaksā pilnu nolīgto summu par pakalpojuma sniegšanu. Maksātājs var izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu, ja viņš darbojas kādā no likumā noteiktām sešām saimnieciskās darbības jomām. Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu lauku viesu namos vistuvākā joma ir likumā noteiktie “privātie mājsaimniecības pakalpojumi”. Normatīvajos aktos būtu jāveic nelielas izmaiņas, lai patentmaksas maksātāji varētu sniegt šos pakalpojumus lauku viesu namos visa gada periodā – šādi būtu iespējams kaut nedaudz risināt darbinieku trūkumu reģionos lauku tūrismā. 

Ja gribam, varam sakomplektēt rezervi no pašu resursiem

Veicot minētās izmaiņas likumdošanā, iespējams, mēs varētu noturēt arī daļu to ārvalstu studentus, kuri no rudens līdz pavasarim mācās Latvijā, bet vasarā izvēlas doties strādāt kaut kur citur. Tas būtu tāds kā dubulta eksporta modelis, no kura viens ir izglītības pakalpojumu eksports, bet otrs – jau šo strādājošo studentu darba eksports.

Jāteic gan, ka Latvijā sarūk ne tikai iedzīvotāju, bet arī studentu skaits –pirms 20 gadiem Latvijā bija ap 130 000 studentu, šobrīd – gandrīz divreiz mazāk. No kopējā studentu skaita aptuveni 14% ir ārvalstu studenti, tātad kopumā – ap 10 000, no kuriem daļu varētu iesaistīt darba tirgū. Statistika liecina, ka ap 20 % ārvalstu studentu pēc studijām turpina dzīvi Latvijā.

Tas pats attiecas arī uz pensionāriem, kuri bieži vien labprāt vēlas turpināt darbu, arī aizejot pensijā, kā arī cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaisti darba tirgū, piedāvājot uzņēmējiem saistošākus nosacījumus. Ir vairāki spēkā esoši noteikumi, kas demotivē ņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām, piemēram, aizliegums atbrīvot no darba. Situācijā, kad liels skaits – aptuveni 14% – bezdarbnieku ir invalīdi, potenciālais darbaspēka resurss netiek izmantots. Kā redzams, pamainot vairāku esošo noteikumu kārtību, uzņēmējiem lielā mērā būtu iespējams “sakomplektēt rezervi” arī no vietējiem darbaspēka resursiem. Tāpēc kā savas nozares patrioti būsim mērķtiecīgi un neatlaidīgi, prasot lēmumpieņēmējus veikt turpmākus soļus nelielu, bet efektīvu instrumentu pieņemšanai.