Lai arī nereti izskan viedoklis, ka labu darbu jau nevar atrast, to sāk meklēt (un atrod) arvien vairāk arī tādu cilvēku, kas iepriekš bija zaudējuši cerības vai neiesaistījās darba tirgū citu iemeslu dēļ. Iespējams, viņi ir sadzirdējuši uzņēmēju gaudas, ka trūkst darbinieku, un ir gatavi izmēģināt savu laimi, atsaucoties uz kādiem darba piedāvājumiem.

Darba meklētāju īpatsvars Latvijā turpina samazināties, 3. ceturksnī tas nokrities jau līdz 7.0% (-0.7 procentpunkti, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni). Šāds bezdarba kritums iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes pieauguma dēļ vērtējams kā būtisks.

Sagaidām, ka arī turpmāk bezdarbnieku īpatsvars turpinās samazināties, tomēr vēl straujāks tā kritums nav gaidāms, jo šī bezdarba pamatā ir būtiskas reģionālas un strukturālas atšķirības. Piemēram, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem reģistrētais bezdarbs Latgalē bija aptuveni trīsarpus reizes lielāks nekā Rīgā, citviet Latvijā – vidēji pusotru reizi lielāks nekā Rīgā. Diemžēl darbaspēka iekšējā mobilitāte starp dažādiem Latvijas reģioniem nav spēcīgi attīstīta, līdz ar to uzņēmumam Rīgā, kuram trūkst darbinieku, ir ļoti grūti tos piesaistīt, piemēram, no Latgales, kur bezdarbs ir augstākais.

Otrs aspekts – lielai daļai uzņēmumu nepieciešami kvalificēti darbinieki, bet lielākā daļa bezdarbnieku ir ar pamata vai vidējo izglītību. Lai gan uzņēmējs var ieguldīt jauno darbinieku apmācībā, tomēr arī pats cilvēks ir atbildīgs par savu izaugsmi, piemēram, iesaistoties kādā no Nodarbinātības valsts aģentūras programmām bezdarbniekiem. Turklāt pašlaik ir labvēlīgi apstākļi, kad arī tiem, kas iepriekš zaudējuši cerības atrast darbu, tomēr apdomāties un mēģināt vēlreiz.

Savukārt no makroekonomikas analīzes viedokļa skatoties, lai arī darba tirgū iesaistās arvien vairāk cilvēku, kas iepriekš bijuši ekonomiski neaktīvi, šis resurss papildu nodarbinātības veicināšanai ir ierobežots un būtiskai un ilgstošai izaugsmei nepieciešams risināt gan ģeogrāfiskās, gan strukturālās ar bezdarbu saistītās problēmas.