Digitāli attīstītai sabiedrībai suverenitāte nekad nav bijusi saistīta ar izolāciju, tā vienmēr ir nozīmējusi spēju saglabāt tiesības lemt pašiem. Mazajām valstīm šī atšķirība ir vēl būtiskāka.

Latvija, Lietuva un Igaunija savu digitālo sabiedrību ir veidojušas nevis izolējoties no pasaules attīstības tendencēm, bet gan iesaistoties tajās pēc iespējas ātrāk, pragmatiski un ar skaidru pārvaldību. Mūsu publiskie pakalpojumi, ekonomika un pat starptautiskā reputācija ir cieši saistīti ar digitālo uzticēšanos. Mums tehnoloģiju politika nav abstrakta diskusija – tā nosaka, kā iedzīvotāji mijiedarbojas ar valsti, kā uzņēmumi aug un attīstās, un cik noturīgi mēs esam saspringtos brīžos.Tieši tādēļ debates par suverenitāti var viegli novirzīties nepareizā gultnē. 

Pārāk bieži vienā jēdzienā tiek apvienoti vairāki atšķirīgi apsvērumi, tos pietiekami neizdiskutējot. Patiesībā digitālā suverenitāte nav viena atsevišķa saruna – tā aptver vairākas diskusijas, kas notiek paralēli.Valdībai digitālā suverenitāte ir saistīta ar jurisdikciju, noturību un kritisku pakalpojumu nepārtrauktību. Uzņēmumiem tā nozīmē brīvību izvēlēties partnerus, ieviest inovācijas un konkurēt, neiestrēgstot slēgtās ekosistēmās. Iedzīvotājiem tā ir saistīta ar personas datiem, privātumu un uzticēšanos digitālajām sistēmām. Un visus šos slāņus saista juridiski un tehnoloģiski jautājumi: kā tiek īstenots regulējums, kā tiek aizsargāti dati un cik caurspīdīgi darbojas šīs tehnoloģijas.

Ja visas perspektīvas tiek apvienotas neiedziļinoties detaļās, rodas gan pārpratumi, gan tukšie laukumi, kurus visai ātri aizpilda bailes. Sadarbība tiek sajaukta ar atkarību no citiem. Kontrole tiek jaukta ar izolāciju. Taču digitālā suverenitāte nepazūd tāpēc vien, ka sistēmas ir savstarpēji savienotas. Tā pazūd brīdī, kad sabiedrībai trūkst spēju pārvaldīt šīs saiknes.

Patiesais risks jebkurai digitāli attīstītai valstij nav sadarbība ar globālajiem tehnoloģiju nodrošinātājiem. Tas ir tehniskās, juridiskās un operacionālās kapacitātes trūkums, lai pieņemtu informētus lēmumus par to, kā tehnoloģijas tiek izmantotas. Suverenitāte praksē ir spēja izvēlēties un, apstākļiem mainoties, pārskatīt šo izvēli. Tas ir īpaši svarīgi mākoņdatošanas un mākslīgā intelekta laikmetā. Šīs tehnoloģijas ir kļuvušas par pamata infrastruktūru, kas salīdzināma ar elektroapgādi vai transporta tīkliem. Sagaidīt, ka valstis no tām gūs labumu, vienlaikus izturoties pret tām kā pret nebūtiskiem papildinājumiem, ir neiespējami. 

Jautājums vairs nav par to, vai sabiedrība paļausies uz digitālajām pakalpojumu sniedzējiem, bet gan par to, vai šī paļaušanās tiek pārvaldīta, ir caurspīdīga un noturīga.Šeit ir skaidri jāsaprot tehnoloģiju nodrošinātāju loma. Proti, tehnoloģiju uzņēmumu uzdevums nav definēt digitālo suverenitāti valsts vai sabiedrības vietā. Šī atbildība gulstas uz valdību, regulatoriem un demokrātiskām institūcijām. Tehnoloģiju nodrošinātāju uzdevums ir gādāt, lai diskusijās, kuras notiek pirms šādu lēmumu pieņemšanas,tehnoloģija nekļūtu par ierobežojošo faktoru.

Praksē tas nozīmē, ka digitālo suverenitāti nevar ieviest kā vēlīnu papildinājumu. Tai jābūt iestrādātai digitālajos pakalpojumos jau no paša sākuma – ar tehniskiem, līgumiskiem un operacionāliem kontroles mehānismiem. Tai jābūt pielāgojamai, jo ne visām sistēmām un procesiem ir vienāds ievainojamības vai riska līmenis. Tāpat tai jābūt plaši pieejamai, neaprobežojoties tikai ar lielākajām institūcijām vai visstingrāk regulētajām nozarēm.

Tikpat svarīgi ir tas, ka digitālo suverenitāti nevar nošķirt no noturības. Pasaulē, kur pieaug ģeopolitiskā nenoteiktība un kiberdraudi kļūst arvien sarežģītāki, spēja uzturēt sistēmu drošu darbību ir daļa no tā, ko iedzīvotāji sagaida no digitālas valsts. Bankai, kas apstrādā maksājumus, slimnīcai, kas pārvalda pacientu datus, vai valsts iestādei, kas sniedz kritiski nozīmīgus pakalpojumus – dīkstāve nav pieļaujama.Noturība nav tikai tehnisks jautājums. Tā ietver arī juridisku gatavību, skaidru atbildības sadalījumu un spēju aizstāvēt klientu tiesības tiesiskā regulējuma ietvaros. 

Digitālā suverenitāte bez noturības ir trausla. Savukārt noturība bez pārvaldības ir akla.Baltijas reģions to labi saprot. Mūsu digitālo panākumu stāsti nekad nav balstījušies galējībās. To pamatā ir pragmatisms: spēcīgas digitālās prasmes, skaidri noteikumi, cieša sadarbība starp publisko un privāto sektoru, kā arī gatavība mācīties un pielāgoties. Tieši šāda domāšana ir vajadzīga arī šodien.

Bīstamākā pozīcija pašreizējās debatēs nav piesardzīga ieviešana, tā ir atteikšanās. Atteikšanās iesaistīties darbā ar globālajām tehnoloģijām nesaglabā digitālo suverenitāti – tā to grauj, atstājot sabiedrību nesagatavotu un nekonkurētspējīgu. Jautājums nav par to, vai piedalīties digitālajā ekonomikā, bet gan – kā to darīt.

Mazām, digitāli attīstītām valstīm digitālā suverenitāte nekad nebūs saistīta ar nocietināšanos aiz savas valsts digitālajām robežām. Tā nozīmēs sadarboties ar pasauli pēc saviem noteikumiem – ar skaidru izpratni par savām vērtībām, pārliecību par savām spējām un pietiekami spēcīgu pārvaldību, lai tehnoloģijas pārvērstu par instrumentu, nevis risku. Tieši tā digitālā suverenitāte izskatās praksē – tā ir nevis izolācija, bet gan informēta izvēle.