Situācija ar komunālajiem tarifiem ļoti uzskatāmi demonstrē ārējo faktoru milzīgo ietekmi uz vietējo patēriņa cenu procesiem. Pēdējos mēnešos galvenais inflācijas uzkurinātājs bija siltuma tarifu pieaugums Rīgā. Trīs mēnešu laikā dēļ gāzes tirdzniecības cenas pieauguma Rīgas Siltuma tarifi ir kāpuši jau par 35%, un nākamo mēnešu laikā draud nākt klāt vēl kādi 5%. Turklāt jārēķinās ar vēl plus 7-8% saistībā ar akcīzes nodokļa pieaugumu. Domājams, arī citās pašvaldībās, kur kurina ar gāzi, draud līdzīgi pieaugumi. Paralēli no 1. jūlija par aptuveni 40% pieaugs gāzes tarifi tām mājsaimniecībām, kas ar gāzi kurina pašas. Tas nozīmē, ka nākamajā apkures sezonā apkure maksās par 40-50% vairāk. Ja vēl tiek atcelts pazeminātais PVN, šiem cipariem jāskaita klāt vēl aptuveni 10%.

Attiecībā uz to siltuma tarifu daļu, ko veido Krievijas dabasgāzes piegāžu cenu izmaiņas, manuprāt, maz ko iespējams reāli izdarīt. Gāzes piegādes cenas Latvijai mainās pēc iepriekš atrunātas shēmas, un šīs shēmas parametri ir praktiski identiski tiem, kas ir spēkā visā Eiropā. Diez vai te ko var mainīt, ja vien neesam gatavi atdot Krievijai lietošanā kādu Latvijas ostu, kā to izdarīja Ukraina. Ja ir vēlme mazināt siltuma izmaksu triecienu nākamajā apkures sezonā, nepieciešams vēlreiz nopietni apsvērt akcīzes nodokļa ieviešanas lietderību, kā arī atstāt spēkā pazemināto PVN. Visi tie «kompensācijas mehānismi» ir lielā miglā tīti, izklausās sarežģīti un turklāt, manuprāt, ir pazemojoši tiem cilvēkiem, kam pēc tādiem jālūdz.

Katrs publicētais mēneša inflācijas cipars nostiprina pārliecību, ka jau šī gada rudenī arī 12 mēnešu inflācija atkal iekāps pozitīvajā teritorijā, bet gada nogalē gada inflācijas līmenis varētu pārsniegt 2% līmeni. 2010. gadā vidējā patēriņa cenu deflācija varētu būt ne lielāka kā 1.2-1.4%.