Tas vairs nav tikai sociālā taisnīguma jautājums. Tas arvien vairāk ir saistīts ar mūsu ekonomikas ilgtspēju un konkurētspēju nākamajos gados.

Saskaņā ar “Eurostat” pētījumu par dzīves apstākļiem Eiropā, kas tika publicēts pagājušajā gadā, Lietuva un Latvija joprojām ir starp Eiropas Savienības (ES) valstīm ar visaugstāko ienākumu nevienlīdzības līmeni. Igaunijas situācija ir nedaudz labāka – no ES vidējā rādītāja to šķir tikai viens procentpunkts, tomēr tas nenozīmē, ka šo jautājumu var ignorēt. ES vidējais Džini koeficients 2024. gadā bija 29,4, kamēr Igaunijā – 30,8 Igaunijā, Latvijā – 34,2 un Lietuvā – 35,3. Augstāks nevienlīdzības līmenis ES dalībvalstīs reģistrēts tikai Bulgārijā.

Šie skaitļi nav tikai statistika. Tie atspoguļo strukturālu plaisu, kas pēdējos gados nav mazinājusies, neraugoties uz pozitīvām ekonomikas izaugsmes tendencēm, darba algu pieaugumu un pirktspējas palielināšanos. Nevienlīdzību ietekmē ne tikai globālās tendences un tehnoloģiskās pārmaiņas, bet arī iekšpolitikas izvēles. Tas raisa būtisku jautājumu, cik plaši izaugsmes ieguvumi tiek sadalīti Baltijas sabiedrībās vai arī tā koncentrējas šaurākā sabiedrības segmentā? 

Ko šie rādītāji nozīmē patiesībā?

Nevienlīdzība tirgus ekonomikā ir neizbēgama un pastāvējusi vienmēr. Jautājums ir par tās apmēru un ietekmi uz ekonomisko dinamiku. Ja ienākumu pieaugums koncentrējas augstāk apmaksātās nozarēs un kapitāla īpašnieku vidū, kamēr zemāku ienākumu grupas atpaliek, ekonomiskā izaugsme lielai daļai sabiedrības nozīmē dzīves līmeņa pasliktināšanos.

Latvijā šo plaisu uzskatāmi parāda mājsaimniecību ienākumu atšķirības – 2024. gadā ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli turīgākajās mājsaimniecībās bija vidēji 2084 eiro mēnesī, bet nabadzīgākajās – 317 eiro. Tas nozīmē, ka turīgāko mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir gandrīz septiņas reizes lielāki, radot būtiski atšķirīgas iespējas ikdienas izvēlēs – mājokļa kvalitātē, veselības aprūpes pieejamībā, izglītībā un uzkrājumu veidošanā.

Jaunākie dati par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru ES dalībvalstīs 2024. gadā apliecina, ka tā ir būtiska sociālekonomiska problēma visās Baltijas valstīs. Visaugstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars reģistrēts Lietuvā – 25,8 %, tai seko Latvija ar 24,7 %, savukārt Igaunijā šis rādītājs ir zemāks – 21,8 %. ES vidējais rādītājs bija 21,0 %, kas nozīmē, ka visas trīs Baltijas valstis pārsniedz šo līmeni un ierindojas starp desmit ES valstīm ar augstāko nabadzības vai sociālās atstumtības risku. Lai gan situācija nav tik smaga kā Bulgārijā, kur tika reģistrēts augstākais rādītājs ES –  30,3 %, lielākie izaicinājumi Baltijas valstīs joprojām saglabājas Lietuvā un Latvijā.

Situāciju vēl vairāk ietekmē izteikta reģionālā nevienlīdzība, īpaši starp galvaspilsētām, lielajām pilsētām un perifēriju. Latvijā 2024. gadā tika konstatēts, ka nabadzības riskam bija pakļauti 22,0 % iedzīvotāju, taču Latgalē šis rādītājs sasniedza 35,8 %, kamēr Rīgas reģionā – 15,6 %. Līdzīga centra – perifērijas plaisa vērojama arī Lietuvā, kur kopējais nabadzības risks bija 21,5 %, bet lauku teritorijās sasniedza 29,4 %, salīdzinājumā ar 14,5 % valsts piecās lielākajās pilsētās. Tiesa, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Lietuvas ekonomiku raksturo daudzveidīgāka nozaru struktūra, un attīstība nav koncentrēta tikai galvaspilsētas reģionā. Igaunijā kopējais nabadzības risks ir zemāks – 19,4 %, taču reģionālās atšķirības ir izteiktas: no 33 % Idas-Viru apriņķī līdz aptuveni 15–17 % vairākos citos reģionos. Tas parāda, ka visās trīs valstīs dzīvesvieta joprojām būtiski ietekmē ienākumu līmeni un sociālo nodrošinājumu.

Visneaizsargātākās grupas visās Baltijas valstīs ir seniori, cilvēki ar invaliditāti, vienas personas mājsaimniecības un daudzbērnu ģimenes. Īpaši augsts nabadzības risks vērojams gados vecākiem cilvēkiem, kuri dzīvo vieni – viņu ienākumi bieži atpaliek no kopējā algu pieauguma, un viņi ir īpaši neaizsargāti pret pārtikas, medikamentu un komunālo pakalpojumu cenu kāpumu. Būtiski riski saglabājas arī mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem reģionos, kur darba tirgus iespējas ir ierobežotas un alternatīvu ienākumu avotu praktiski nav.

Kāpēc pārmērīga nevienlīdzība ir nozīmīga?

Lai gan nevienlīdzība parasti tiek uztverta kā taisnīguma jautājums, Baltijas valstīs tā arvien vairāk ietekmē mūsu konkurētspēju un ilgtermiņa stabilitāti.

Pirmkārt, tā samazina vidusšķiru – sabiedrības daļu, kas nodrošina ekonomikas līdzsvaru. Vidusšķira pērk, maksā nodokļus, uzkrāj, investē bērnu izglītībā un uztur stabilu iekšējo pieprasījumu. Ja sabiedrība polarizējas, samazinās iekšējā pieprasījuma stabilizējošā loma ekonomikā. Mazās un atvērtās ekonomikās, kādas ir Baltijas valstis, tas nozīmē lielāku jutīgumu pret globālām svārstībām.
Otrkārt, augsta nevienlīdzība mazina sociālo mobilitāti. Ja cilvēka nākotnes ienākumus vairāk nosaka ģimenes rocība nekā paša spējas un darbs, ekonomika zaudē talantus. Nerealizēts potenciāls nozīmē lēnāku produktivitātes pieaugumu un zemāku ilgtermiņa izaugsmi, īpaši mazās valstīs, kur cilvēkkapitāls ir galvenais resurss.

Treškārt, pieaug politiskā spriedze  un mazinās uzticēšanās institūcijām. Kad arvien lielāka sabiedrības daļa jūt, ka finansiālā drošība joprojām ir nesasniedzama, neraugoties uz izglītību un smagu darbu, sāk veidoties atsvešinātība no valsts un tirgus ekonomikas principiem. Ilgtermiņā tas palielina politisko nenoteiktību, kas savukārt ietekmē investoru uzticību un piekļuvi kapitālam.
Baltijā īpaši aktuāls ir arī ceturtais faktors – demogrāfija un migrācija. Mūsu sabiedrības noveco un darbaspēks sarūk. Kad ievērojama sabiedrības daļa izjūt ekonomiskās drošības trūkumu vai neredz nākotnes perspektīvas, emigrācija kļūst nevis par emocionālu izvēli, bet gan par racionālu finansiālu lēmumu. Augsta nevienlīdzība šādos apstākļos nozīmē ne tikai sociālu spriedzi, bet arī tiešu cilvēkkapitāla zudumu.

Rīcības plāns ekonomiskās izaugsmes ietvaros 

Līdzšinējā pieredze rāda, ka ekonomiskā izaugsme pati par sevi nevienlīdzību nesamazina. Tas nozīmē, ka nepieciešama mērķtiecīga un ilgtermiņa politika.

Visām trim Baltijas valstīm ir būtiski paaugstināt produktivitāti, jo ilgtermiņā tieši produktivitāte nosaka algu līmeni. Ja algu kāpums pārsniedz produktivitātes pieaugumu, konkurētspēja samazinās. Taču, ja produktivitāte aug straujāk, iespējams nodrošināt augstākus ienākumus plašākam sabiedrības lokam, nevis tikai atsevišķās nozarēs. Tas nozīmē investīcijas inovācijās, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā.

Nevienlīdzības mazināšanu lielā mērā ietekmē nodokļu un sociālā atbalsta sistēmas efektivitāte. Runa nav tikai par nodokļu likmēm, bet gan par precīzi mērķētu atbalstu tām sabiedrības grupām, kurām tas ir nepieciešams visvairāk. Labs piemērs ir Slovēnija, kur nabadzībai pakļauto bērnu īpatsvars ir 10,3 %. Šis rādītājs ir gandrīz uz pusi mazāks par ES vidējo rādītāju. Slovēnijā vēsturiski tiek nodrošināts plašs sociālais atbalsts ģimenēm ar bērniem, jo bērns ir daļa no ģimenes un tieši situācija ģimenē ietekmē bērna labklājību un iespējas. Atbalsts tiek sniegts arī tieši bērniem, sākot ar bezmaksas pusdienām skolās un beidzot ar iespēju bērniem doties atpūtā pie jūras vai kalnos. Tas ir ieguldījums nākotnes darbaspēkā.

Reģionālā infrastruktūra – ceļi, sabiedriskais transports, digitālā piekļuve, veselības aprūpe un skolu tīkls, ir ekonomiskās līdzdalības pamats. Ja pakalpojumu kvalitāte un nodarbinātības iespējas ārpus lielajām pilsētām pasliktinās, nevienlīdzība kļūst strukturāla un pastiprinās. Reģionālā politika nav tikai solidaritātes jautājums – tā ir darba tirgus paplašināšanas politika.

Ilgtermiņā visspēcīgākais nevienlīdzības mazināšanas instruments ir kvalitatīva un pieejama izglītība. Ja izglītības kvalitāte būtiski atšķiras atkarībā no dzīvesvietas vai ģimenes ienākumiem, sociālā mobilitāte samazinās. Vienlaikus finanšu pratībai ir būtiska nozīme, un tā jāstiprina visās Baltijas valstīs. Spēja pārvaldīt mājsaimniecības budžetu, veidot uzkrājumus un pieņemt pārdomātus finanšu lēmumus tieši ietekmē ilgtermiņa ekonomisko drošību. Šeit būtiska nozīme ir vienkāršiem un praktiskiem rīkiem: piemēram, Citadelē mūsu uzkrāšanas rīks “Krājkase” palīdz ģimenēm pieejamā veidā veidot uzkrāšanas paradumus, stiprinot gan finansiālo noturību, gan finanšu pratību jau no agrīna vecuma.

Īpaši nozīmīgs ilgtermiņa drošības elements Baltijā ir pensiju sistēma. Vēsturiskā konteksta ietekmē daļa Baltijas senioru šodien ir pakļauti augstam nabadzības riskam. Vienlaikus ekonomiskā vide ir mainījusies, un līdztekus valsts lomai arvien nozīmīgāki kļuvuši individuālie finanšu lēmumi. Otrais pensiju līmenis joprojām ieņem nozīmīgu lomu pensijas plānošanā. Plašākā nozīmē atbildība par nākotnes ienākumu līmeni pakāpeniski pāriet uz pašiem iedzīvotājiem, īpaši Igaunijā un Lietuvā. Mūsdienās cilvēkiem ir pieejamas dažādas izvēles iespējas: viņi var piedalīties kolektīvos pensiju risinājumos vai arī patstāvīgi pārvaldīt un ieguldīt savus uzkrājumus. Tomēr otrajam variantam nepieciešamas pietiekamas finanšu zināšanas, disciplīna un ilgtermiņa plānošana. Tiem, kuri piedalās trešajā pensiju līmenī, būtiska ir regulāra uzkrājumu pārskatīšana, izvērtējot ienesīgumu, izmaksas un atbilstību vecumam un riska profilam. Ilgtermiņā pensiju sistēma nav tikai sociālās drošības mehānisms, tā ir arī mājsaimniecību finansiālās neatkarības stūrakmens un nozīmīgs makroekonomiskās stabilitātes faktors.

Svarīgi apzināties, ka nevienlīdzība pati no sevis nesamazinās. Tā ir politikas, institūciju un prioritāšu rezultāts. Un tieši tāpēc tā ir arī labojama – ja vien Baltijas valstis ir gatavas rīkoties ilgtermiņā.