Viens no iemesliem būvniecības sadārdzinājumam ir fakts, ka valsts un pašvaldību institūcijas aktīvi izmanto Eirofondu līdzekļus dažādiem būvniecības projektiem. Vienlaikus būvniecība strauji aug arī tādās valstīs kā Zviedrija un Norvēģija, kur tiek nodarbināta liela daļa Latvijas būvnieku, kā rezultātā Latvijā šobrīd ļoti akūts ir jautājums par darbaspēka deficītu būvniecības nozarē.

Šai situācijai ir sniega bumbas efekts. Lai arī valsts sektora aktivitātes ES fondu naudas izmantošanā ir likumsakarīgas, mani bažīgu dara divi galvenie secinājumi šā brīža tendencēm. Pirmkārt, vērtējot projektus, kurus realizē valsts un pašvaldību institūcijas, ir redzams, ka vairumā gadījumu tās ir sabiedriskas nozīmes ēkas, kuras ilgtermiņā, visticamāk, nedos atdevi valsts ekonomikai, vien izdevumus objektu uzturēšanai un, ļoti iespējams, atstās negatīvu ietekmi uz inflācijas rādītājiem. Piemēram, ne vienmēr reģionos izbūvētajiem sporta kompleksiem ir ekonomisks pamatojums. Otrkārt, valsts institūcijām ir jābūt daudz motivētākām strādāt pie tā, lai ES nauda nonāktu tieši pie ražotājiem, kuri ilgtermiņā kāpinās valsts budžeta ieņēmumus ar nodarbināto skaitu, nomaksātajiem nodokļiem u.tml. Valsts ekonomisko izaugsmi iespējams panākt, tikai kāpinot investīciju apjomu, līdz ar to nauda jāiegulda perspektīvos un konkurētspējīgos projektos un nozarēs. Ja tas nenotiks, šobrīd ar vērienu izbūvētos valsts sektora objektus nākotnē būs grūti uzturēt un kopējā valsts attīstība drīzāk tiks bremzēta.

!Latvijas cūkaudzētāji Latviju ar izejvielu var nodrošināt tikai par 57%, no kuriem 19% vēl eksportē. Tas nozīmē, ka Latvijā uz vietas paliek vien 38% no nepieciešamā tirgus apjoma.

Privātajam sektoram šādos apstākļos kļūst apgrūtinoši piesaistīt ES līdzekļus jau pieminētā būvniecības izmaksu kāpuma dēļ. Tas nozīmē, ka iepriekš budžetētie investīciju projekti būvniecības izdevumu sadaļu šobrīd sadārdzina uz pusi. Tas ir būtisks kāpums un liek vērtēt, vai ir piemērots brīdis vispār to darīt. Te arī iezīmējas galvenā pretruna – valstij būtu jābūt motivētai, lai tas notiktu. Esmu pārliecināts, ka strīdīgi ir kritēriji, kuri izvirzīti, lai pretendētu uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Tā, piemēram, Lauku atbalsta dienests (LAD) republikas nozīmes pilsētās esošajiem uzņēmumiem izvirzījis nosacījumus izmantot noteiktu procentu vietējās izejvielas, kā arī norāda uz nepieciešamību saīsināt ražošanas ķēdi, strādājot ar piegādātājiem 300 kilometru apkārtnē.

Tas ir absurds un risks, privātajā sektorā faktiski apturot ES līdzekļu ieplūšanu. LAD nerēķinās, ka Latvijas cūkaudzētāji Latviju ar izejvielu var nodrošināt tikai par 57%, no kuriem 19% vēl eksportē. Tas nozīmē, ka Latvijā uz vietas paliek vien 38% no nepieciešamā tirgus apjoma. Tāpat tiek ignorēts fakts, ka gaļas ražotāji joprojām cīnās ar Āfrikas cūku mēra radītajām sekām, kas būtiski samazinājis cūku skaitu Latvijā un ierobežo iespējas strādāt noteikta rādiusa robežās. Atbalsta programmas attiecas arī tikai uz reģionālajiem ražotājiem, spīlēs ieliekot uzņēmumus, kuri atrodas Rīgā. Vai ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir pamatots kritērijs, kā izvēlēties, kas var pretendēt uz ES fonda līdzekļiem un kas nevar? Manuprāt, svarīgāk ir, lai nauda pilnībā ir apgūta, to ieguldot projektos ar augstu pievienoto vērtību, tādējādi nodrošinot maksimālu ekonomisko atdevi ilgtermiņā. LAD izvirzītās prasības par vietējās izcelsmes pamatizejvielām ir atrunātas Ministru kabineta noteikumos Nr.600 28.1. un 29. punktā, nosakot, ka jāizmanto 40% vietējās izcelsmes pamatizejvielu, savukārt trešajā gadā pēc projekta īstenošanas vietējo pamatizejvielu apjoms jāpalielina vismaz par 10% jeb kopumā jāsasniedz 50% apjoms.

Uzskatu, ka Latvijas valsts atbildīgajām institūcijām, kas administrē dažādās ES fondu programmas, ir jāizrāda daudz lielāka ieinteresētība, lai nauda patiešām tiktu apgūta un ieplūstu Latvijas ekonomikā caur privāto sektoru. Ja tas nenotiks, zem riska tiks palikti vairāki privāto investīciju projekti.

Forevers šogad plāno turpināt jaunās ražotnes projekta tālāku attīstību, kas produkcijas ražošanas jaudu kāpinātu par 50%. Līdz šim projektā investēts jau viens miljons eiro. Līdz 2018. gada martam plānots pabeigt ražotnes projektēšanu, kam sekos biznesa plāna izstrāde un turpmāko soļu plānošana. Esam gatavi ieguldīt savus līdzekļus, kā arī sekmīgi noslēgušās sarunas ar vairākām bankām par kredītlīdzekļu piesaisti, tomēr šobrīd kritiski vērtējam iespējas izmantot ES fondu naudu un esam skeptiski par Latvijas valsts atbildīgo institūciju ieinteresētību uzlabot investīciju klimatu. Diemžēl pēc notikumiem Latvijas finanšu sektorā situācija ir tikai pasliktinājusies, jo ir ietekmēta gan banku sektora, gan visas valsts reputācija.