Domājams, ka nabaga vīrs tika pakārts, jo tā laika
kriminālprocesā iespējas sevi aizstāvēt tikpat kā neeksistēja. Apsūdzētajam
nebija tiesības uz advokāta pārstāvību, jo tika uzskatīts, ka tiesa var pildīt
gan aizstāvja, gan soģa funkciju. Tas strādāja tā, ka nereti tiesnesis,
noklausījies prokurora apsūdzību, ieteica apsūdzētajam atzīties "sevis
paša labā". Apsūdzētajam arī netika izsniegts pilns apsūdzības raksts, bet
vienīgi tiesas dienā nolasīts tā kopsavilkums, faktiski izslēdzot iespēju
sagatavoties savai aizstāvībai. Savukārt tāda aizstāvības stratēģija kā
klusēšana tolaik bija pašnāvnieciska – ja klusē, tātad vainīgs.
Agrīnā modernā kriminālprocesa loģika bija piespiest
apsūdzēto kalpot par aculiecinieku. Tikai vēlāk advokātiem izdevās pārliecināt
tiesu, ka nevienu nedrīkst piespiest uz nodevību pret sevi pašu (no latīņu
val.: nemo tenetur prodere seipsum), un attīstījās mūsdienu tiesību uz
aizstāvību būtiskā garantija – tiesības klusēt.
21.gadsimta Latvijā kāda iestāde, šķiet, ir iedvesmojusies
no aizgājušo laiku kriminālprocesa īpatnībām. Konkurences padome vienlaicīgi
darbojas gan kā izmeklētājs, gan kā tiesa; apsūdzētajam uzņēmumam tiek dotas vien
20 dienas, lai iepazītos un atbildētu uz apsūdzības argumentiem un pierādījumiem,
kurus Konkurences padome vākusi 2 gadu garumā; un nupat Konkurences padome ir
arī pateikusi, ka apsūdzētajam nav tiesību klusēt.[1]
Ilustrējot ar Holivudas trillera piemēru - aktierim, kas
tēlo policistu, kuram izdevies noķert bīstamu noziedznieku, nogrūst to uz zemes
un uzsēsties jāteniski virsū, pašam sviedriem un asinīm noplūdušam, pēc
Konkurences padomes scenārija tagad būtu jāsaka: "You have no right to
remain silent!"
Plašākai sabiedrībai Konkurences padomes nosaukums droši
vien neko daudz neizsaka. Noteikti ne tik daudz kā Valsts ieņēmumu
dienests. Tāpēc jāmin, ka Konkurences
padome ir tā iestāde, kas apturēja "Tīrīgas" projektu. Un tā pati iestāde,
kuras ilggadīgā vadītāja Skaidrīte Ābramas kundze nesen paziņoja, ka pamet savu
posteni, lai gan līdz pilnvaru termiņa beigām vēl palikuši 2 gadi. Un
Konkurences padome ir arī tā iestāde, kas plašākai sabiedrībai gluži nemanāmi
ir kļuvusi par bīstamāku izmeklētāju kā policija, prokuratūra vai KNAB. Jo vienīgi
Konkurences padome atļaujas atklāti sodīt par tiesību uz aizstāvību
izmantošanu.
Pirms dažiem gadiem Konkurences padome atklāja būvmateriālu
tirgotāju karteli. "Depo" (SIA "Depo DYI"), "Kesko" (AS "Kesko Senukai Latvia") un "TNK" (SIA "Tirdzniecības nams "Kurši"") neatzina savu vainu un saņēma pamatīgus
naudas sodus. "Depo" tika uzlikts bargākais sods – 3,7 miljoni eiro. Savukārt "Krūza" (SIA "Krūza") un "Knauf" (SIA "Knauf" un NORGIPS SP. Z O.O.) izlīga ar
Konkurences padomi, samaksājot mazākas soda naudas.
"Depo" pārsūdzēja Konkurences padomes lēmumu par karteli
administratīvajā tiesā. Un parasti tas nozīmē, ka tiesvedība klusi rit savu
gaitu gadus piecus vai pat ilgāk līdz galīgajam tiesas spriedumam. Ar galīgo
spriedumu Konkurences padomes lēmumu vai nu atzīst par pareizu un vainīgajam
tad jāmaksā naudas sods vai arī lēmumu atceļ un attaisnotais uzņēmums tad var
sākt attīrīt savu reputāciju.
Bet šoreiz viss bija citādāk. 2019.gada nogalē "Depo" saņēma
vēl vienu lēmumu par naudas sodu un atkal iekļuva mediju ziņās. 700 tūkstoši
eiro par tiesību uz aizstāvību izmantošanu! Konkurences padome gan to sauc par
"nepilnīgas informācijas sniegšanu pēc Konkurences padomes pieprasījuma".
No publiski pieejamā lēmuma teksta varam rekonstruēt, kas
notika. Vairāk nekā gadu pēc karteļa lietas ierosināšanas Konkurences padome
izsauca uz nopratināšanu "Depo" darbinieku, kurš lēmumā šifrēti nosaukts par "pers.
A", bet šeit labskanības dēļ sauksim viņu par Liecinieku. Nopratināšanas laikā Lieciniekam
tika uzrādīta 12 gadus veca e-pasta sarakste ar "Knauf" un pieprasīti paskaidrojumi.
Liecinieks atteicās e-pastus komentēt – jo tie ir pārāk seni, būtu jāredz
plašāks sarakstes konteksts un nevēlas izteikt pieņēmumus par e-pastu saturu. No
lēmuma teksta arī redzams, ka Liecinieks bija ieradies uz nopratināšanu kopā ar
advokātu. Tātad, iespējams, Liecinieks nerīkojās uz savu galvu, bet gan šādu
aizstāvēšanās stratēģiju bija ieteicis advokāts.
Tik tālu viss bija labi. Konkurences padomes amatpersonas
varbūt bija saīgušas par tādu atbildi, taču nekādas inkvizīcijas metodes pret Liecinieku
nepielietoja, un viņš laimīgi tika ārā no Brīvības ielas 55 ēkas.
Taču divus gadus vēlāk, tiesā, Liecinieks pēkšņi sāka runāt.
Liecinieks bija izpētījis e-pasta saraksti kontekstā ar citiem lietas pierādījumiem
un savas e-pasta kastītes arhīvu un (domājams, atkal pēc advokāta ieteikuma)
sniedza tiesai detalizētus paskaidrojumus par šo e-pastu nozīmi lietā. Protams,
tādus paskaidrojumus, kas nesaskanēja ar Konkurences padomes apsūdzību.
Un te nu Konkurences padomes amatpersonas aizsvilās. Šāda
aizstāvības stratēģija "Depo" izmaksāja 700 tūkstošus eiro.
"Depo" ir pārsūdzējis arī šo Konkurences padomes lēmumu, un kā
ieinteresēta vērotāja no malas es apsveicu šo "Depo" soli.
Pat, ja pieņemam, ka
Liecinieks nebija gluži godīgs pret iestādi – ka viņam jau toreiz,
nopratināšanas laikā, bija skaidrs, kādā kontekstā rakstīti viņam uzrādītie
e-pasti, - izvēle klusēt un nekomentēt bija pilnīgi tiesiska. Kāpēc gan Lieciniekam,
kuram nopratināšanas brīdī nav zināms, par ko īsti ir lieta un kādus vēl
pierādījumus Konkurences padome ir savākusi, būtu pārsteidzīgi jārunā un,
iespējams, jāatklāj iestādei ko tādu, kas pilnīgi droši tiks izmantots pret
viņu pašu vai viņa uzņēmumu?
Kāpēc gan lai Liecinieks aktīvi sadarbotos ar
varas pārstāvi, kurš zem vienas cepures gan vāc apsūdzības pierādījumus, gan lemj
par sodu un kurš turklāt nav neatkarīgs (Konkurences padome ir ekonomikas
ministra pārraudzībā)? Ir saprotama tāda aizstāvības stratēģija kā iestādes
nopratināšanā klusēt, sagaidīt pilnu apsūdzības rakstu, iepazīties ar
pierādījumiem, izstrādāt aizstāvības argumentāciju un paskaidrojumus sniegt
vienīgi tiesai. Atšķirībā no iestādes, tiesa ir neatkarīga un tiesa nav
ieinteresēta pierādīt pārkāpumu – tiesa spēj būt relatīvi objektīva.
Savukārt Konkurences padomes izvēli – nevis atstāt lietu
tiesas ziņā (tas, vai Liecinieka paskaidrojumi ir ticami, vai nē, tiks vērtēts
spriedumā), bet gan uzlikt vēl vienu sodu, varētu jau nosaukt par procesu ar ‘vintage’
elementiem. Taču īstais apzīmējums būtu – arhaiska metode, kā piespiest
liecināt pret sevi. Jo, ja vien tiesa šo Konkurences padomes lēmumu neatcels,
nopratināšana Konkurences padomē arī turpmāk notiks pēc principa: "Jums nav
tiesību klusēt. Viss, ko Jūs teiksiet, tiks izmantots pret Jums."
[1] Paralēles starp
Konkurences padomes procesu un kriminālprocesu nav nevietā. Eiropas
Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sankcijas, ko piemēro par konkurences
tiesību pārkāpumiem, var tikt pielīdzinātas kriminālsodiem. Savukārt mūsu
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta tiesnešu kopsapulce atzinusi, ka
Konkurences padomes izmeklēšanas darbības saturiski atbilst kriminālprocesuālām
darbībām un, konkrēti, kratīšanai.