Ferratum Bank vadītājs Latvijā Artis Bērziņš
Latvijā dzīves līmenis pēdējos
gados pastāvīgi pieaug. Lūk, pāris pierādījumu: pie mums sarūk bezdarbs,
palielinās cilvēku vidējie ienākumi, samazinās vides piesārņojums, pieaug to
cilvēku skaits, kuri ieguvuši augstāko izglītību, mums ir viens no garākajiem
apmaksātajiem dekrēta atvaļinājumiem pasaulē un, jā, – radām arvien vairāk atkritumu[1],
kas diemžēl ir viens no neizbēgamajiem labklājības blakusefektiem visā pasaulē (starp līderiem šajā rādītājā ir ASV, Austrālija, Dānija,
Šveice, Vācija).
Tātad «dzīve iet uz augšu!», kā
teiktu apmierināts letiņš sarunā ar draugu. Tomēr cilvēku noskaņojuma līkne
spītīgi stāv uz vietas − rocības pieaugums nebūt nenozīmē, ka arī kopumā kļūstam
apmierinātāki ar dzīvi. Sūdzēšanās un neapmierinātības fenomens ir apskaužami
spēcīgi iedzinis saknes Latvijas iedzīvotāju apziņā. Bet nepārprotiet – te nav
runa par to, ka mūsu valstī viss ir lieliski. Nebūt ne. Lai to saprastu,
pietiek palasīt kaut vai šīs vasaras skaļāko ziņu virsrakstus. Tomēr tendence
fokusēties uz nesasniegto, neiegūto, neizdarīto sabiedrībā ir nomācoši liela.
!Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ir vienā līmenī ar tādām valstīm kā Baltkrievija, Krievija, Nigērija, Lībija un Mongolija
Tikko «Ferratum Bank» indeksa
pētījumā apkopojām un salīdzinājām vairākus sociālekonomiskos datus, kas
atspoguļo Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu: emocionālās un fiziskās veselības
rādītājus, dažādus ekonomiskos un arī personiskos faktorus. Būtiskākais
secinājums – visstraujāk pieaug gan valsts, gan individuālie ekonomiskie rādītāji,
taču apmierinātība ar dzīves līmeni iedzīvotāju vidū ir, labākajā gadījumā,
nemainīga.
Cilvēki
aizņemtības vai kādu citu personisku iemeslu dēļ nepamana apkārt notiekošās
pozitīvās pārmaiņas, pieturoties pie stindzinošajām mantotajām stigmām − nesapriecāties par agru vai par daudz. Drāmas terapeite
Kristīne Rudzinska šo paradoksu skaidro ar emocionālo un fizisko pārslodzi,
nepārliecinātību par drošību, rītdienu un pieņemto lēmumu pareizību ilgtermiņā.
Daļa sabiedrības vainu saredz politiskajā un valsts pārvaldes neapmierinošajā
sniegumā, koruptīva rakstura skandālos.
Nebūšu populārs, tomēr, mēģinot iespējami objektīvi paraudzīties uz to,
kur esam šobrīd un kur bijām pirms gadiem divdesmit, jāsecina, ka ir sperti lieli
soļi uz priekšu – arvien biežāk varam atļauties lietas, ko agrāk uzskatījām par
ekstrām (ekskluzīvus ceļojumus, labākas automašīnas utt.). Noteikti vēlos
uzsvērt, ka tas pilnīgi noteikti ir sabiedrības, nevis elites nopelns. Tikai žēl,
ka medaļas tiek otrajiem.
Saskaņā ar «Our World in Data» aptaujām[2] kopumā Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ir vienā līmenī ar tādām
valstīm kā Baltkrievija, Krievija, Nigērija, Lībija, Mongolija un citām. Esam
neapmierinātāki par lietuviešiem un igauņiem. Minēšu, ka aptaujā, kur būtu
jāpasaka, kuras valsts (no minētajām) dzīves līmenim esam tuvāk, tie noteikti
būtu mūsu kaimiņi, nevis Mongolija vai Baltkrievija. Kādēļ atpaliekam dzīves
apmierinātības jautājumos no valstīm, kur sociālekonomiskie rādītāji ir līdzīgi?
Pat abstrahējoties no ekonomiskajiem rādītājiem, šķiet, ka šis vērtējums
ir nevis objektīvu apstākļu diktēts, bet gan tīri emocionāla pozīcija,
mentalitāte. Iespējams, ka tas ir stāsts par dzīves un straujā progresa
augstajām ekspektācijām, kas nav piepildījušās. Un šķiet, ka te mēs bieži
grēkojam, pie neizdošanās primāri rādot ar pirkstu uz citiem.
Par iemesliem, kādēļ šāda situācija izveidojusies un statistiski esam
tik pesimistiski, lai spriež psihologi, antropologi un sociologi. Sabiedriski
populārā atbilde, ka pie visa vainīgi politiķi, vismaz manā izpratnē, nav
pietiekama. Tāpat visur vietā un nevietā piesauktā paaudžu maiņa nav arguments,
jo dārgas automašīnas, dzīvojot mazā dzīvoklī mikrorajonā, pērk visas paaudzes.
Manuprāt, skaidrojums tomēr slēpjas vispāratzītajā «čakarēšanas» kultūrā
no visām pusēm. Mūs «čakarē» elite, bet mēs «čakarējam» cits citu – būvnieki un
automehāniķi «čakarē» savus klientus, klienti «čakarē» apdrošinātājus un
otrādi, garantijas servisa sniedzēji arī visus «čakarē». Un tādā «čakarēšanas
aplī» mēs dzīvojam.
Ja kādam šo apli izdosies pārraut – politiķim vai nepolitiķim –, domāju,
ka dzīvosim daudz labākā un apmierinātākā sabiedrībā. Un tas ir jādara nevis
valsts, bet gan sevis labā. Tas arī, domājams, ļaus beidzot pārāk nefokusēties
uz to, ko nevaram dabūt, un beidzot priecāties par to, kas ir. Aicinu vien šo
nejaukt ar «priecāšanos par mazumiņu», bet gan uz domāšanas un rīcības
paradigmas maiņu, kas fokusēta rezultātu. Esmu pārliecināts, ka tas atstās
pozitīvu ietekmi uz visiem sabiedriski politiskajiem procesiem.
[1] https://www.meteo.lv/lapas/vide/atkritumi/atkritumu-statistikas-apkopojumi/atkritumu-statistikas-apkopojumi?id=1713&nid=380
[2] https://ourworldindata.org/happiness-and-life-satisfaction