Viens no mūsdienu
cilvēka ikdienas neatņemamiem pavadoņiem ir ātrums – komunikācijā, klientu
apkalpošanā, pārvietošanās iespējās. Daudzi no mums, vēloties kaut kur nokļūt
ātri, jau ierasti izvēlas vieglo auto. Nupat uzsāktā Autotransporta direkcijas
un Pasažieru vilciena kampaņa «Pamēģini sabiedrisko!» izaicina atklāt citas
iespējas.
Noteikti atradīsies oponenti, kuri teiks, ka nav nekā mobilāka par
personisko automašīnu. Taču mobilitāte ir ne tikai iespēja pārvietoties ātri un
bez šķēršļiem (ko pagrūti izdarīt ar auto rīta un vakara sastrēgumstundās),
mobilitāte ir arī daudzveidība. Un tā pilsētas labsajūtai ir ne mazāk svarīga kā sabalansēts uzturs cilvēkam.
Kā atgūt līdzsvaru
pilsētas satiksmē?
Mūsu valsts trīsdesmit
gadus ir dzīvojusi uz vienveidīgas «auto diētas». Līdz neatkarības atgūšanai automašīnu
bija maz, jo auto bija deficīta prece un vairums iedzīvotāju to vienkārši nevarēja
atļauties. Pēc 1990. gada auto ietekme nemitīgi ir tikai augusi, automašīnai
kļūstot ne vien par ērtību, bet arī statusa simbolu, lielā mērā dominējot mūsu
ikdienā un nosakot mūsu paradumus. Piemēram, ja es varu 45 minūtēs atbraukt ar
vilcienu no Jelgavas līdz Rīgai, bet pēc tam man jāpatērē vēl tikpat daudz
laika, lai nokļūtu savā galamērķī Rīgā, nebraukšu es ar vilcienu, bet sēdīšos
vien savā auto.
Kā panākt pēdējo
kilometru savienojumu starp vilcienu un galamērķi – tas ir būtisks jautājums,
uz kuru jāatbild, ja gribam, lai cilvēki izvēlētos sabiedrisko transportu
personiskā auto vietā.
Lieliska iespēja ir velosipēds
un dažādi elektriski braucamie, kas aizvien vairāk straujā tempā parādās Rīgas
ielās. Par skūteriem, kas tagad ir modes lieta, vēl pirms gada pasaule neko
nezināja. Turklāt šādu pārvietošanās līdzekļu ar laiku būs arvien vairāk. Būs
uz viena riteņa balansējošie, elektriskie mopēdi, pašbraucošie koferi, piegādes
roboti un vēl, un vēl.
!Šie mazie braucamie nav traucēklis citiem satiksmes
dalībniekiem, kā pirmajā brīdī daudziem varētu šķist.
Tie ir savienotāji, kas
ātri aizbrauc no autobusa pieturas vai dzelzceļa stacijas, ko tagad moderni
dēvē par mobilitātes punktiem, uz vietu, kur mums jānokļūst, padarot sabiedriskā
transporta izmantošanu daudz ērtāku. Lai pilnvērtīgi izmantotu šo iespēju,
pilsētām jāveido infrastruktūra «mazajiem» satiksmes dalībniekiem – droši ceļi,
joslas un novietnes. Neaizmirstam arī kājāmgājēju, kuram pilsētā jājūtas kā
karalim, nevis tramīgam zaķim, kurš bikli lavās starp skūteriem un auto
straumi.
Visiem nav jābrauc ar
vilcienu, kaut gan...
Rīgas aglomerācijā kājām
sasniedzamā attālumā no dzelzceļa stacijām dzīvo 200 000, īsa autobrauciena attālumā – 400 000 cilvēku.
Arī Rīgā aptuveni 25% iedzīvotāju dzīvo kājām ejamā attālumā no dzelzceļa
stacijām. Teorētiski mēs viņus visus varam ar vilcienu atvest uz pilsētas
centru. Taču tas nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīga dažādība – gan cilvēki, kuri
brauc ar auto, gan tie, kuri dod priekšroku sabiedriskajam transportam tālākiem
ceļojumiem. Arī uz vietas pilsētā transporta
līdzekļu daudzveidība ir ļoti vēlama pilsētas labsajūtai. Runājot līdzībās, mēs
taču neēdam visu laiku tikai karbonādi, šķīvī ir arī citi produkti, lai pilnvērtīgi
pabarotu organismu.
Protams, nav mazsvarīgi,
ka viens piecdesmitvietīgs autobuss rada desmitiem reižu mazāk kaitīgo izmešu
nekā 50 vieglās automašīnas. Tas nav tikai slavenais CO2 (oglekļa dioksīds), tas
ir arī slāpekļa dioksīds, tās ir cietās daļiņas, tāpēc, braucot autobusā, mēs mazāk
piesārņojam pilsētas gaisu. Uz 1000 iedzīvotājiem ir reģistrēti vairāk nekā 350 vieglie
automobiļi, kuru skaits turpina palielināties, īpaši Rīgā un Pierīgā. Līdz ar
to veidojas arvien lielāki sastrēgumi, liekot iedzīvotājiem ik dienas vairāk
laika pavadīt ceļā un negatīvi ietekmējot apkārtējo vidi. Ja ikdienā
pārvietošanās notiek pilsētas un piepilsētas ietvaros, braukšana nav braukšana,
bet vairāk stāvēšana sastrēgumā.
«Korķi» veidojam mēs
visi kopīgiem spēkiem
Pēc statistikas šobrīd
vienā automašīnā pārvietojas nepilni divi cilvēki – skaitļi svārstās no 1,6
līdz 1,9. Kaut gan varētu braukt pat pieci, bet tas ir retums. Arī Eiropā vidējais
rādītājs ir apmēram pusotrs cilvēks katrā automašīnā. Skaidrs, ka tas ir
saistīts ar sabiedrības individualizēšanos. Turklāt, ja braucam pa vienam vai
pusotram, mēs aizņemam daudz vairāk vietas uz ielas. Iedomājieties, kā visi tie
Pierīgas četrsimt tūkstoši cenšas vienlaicīgi iebraukt pilsētas centrā ar
automašīnām! To var izdarīt, taču ļoti lēnām, un daļai būtu jābrauc no pilsētas
pa otru pusi ārā. Autobusā ietilpst vismaz piecdesmit braucēju. Turklāt
nerunīgais latvietis var pēkšņi kļūt runīgs. Varbūt raisās kāda interesanta
saruna? Varbūt tā ir nākotne, par kuru domāsim, kopā braucot? Ja negribas
runāt, tad laiks lasīšanai vai e-pastu lasīšanai. Nesaku, ka būtu pavisam
jāatsakās no privātā auto, tomēr apstākļos, kad braucējiem ir pietiekami daudz
dažādu iespēju izvēlēties transporta pakalpojumu, lai nokļūtu galamērķī, tikai
viens vai divi cilvēki katrā automobilī ir iracionāls un pārmērīgs dažādu
resursu patēriņš.
Neiebraukt no viena grāvja otrā
Jāatzīst, ka daļa lielo
pilsētu iedzīvotāju nav sevišķi atvērti dažādām transporta alternatīvām.
Piemēram, diskusijās Rīgā parasti jūtam pamatīgu pretestību, kas tiek ietērpta
tādās frāzēs kā «jūs mūs visus gribat pārsēdināt uz velosipēdiem», «ar velosipēdiem
ugunsgrēkus nedzēš», «ko tad mēs darīsim ziemā» utt. Tomēr es vēl un vēlreiz
cenšos atgādināt, ka mobilitāte ir daudzveidība. Ir trakie, kuri grib braukt
ziemā ar velosipēdu. Lieliski! Lai viņi brauc ziemā. Citi grib braukt autobusā.
Lai viņi brauc autobusā. Ir tie, kuri ķersies pie katra jaunā elektro brīnuma,
un tie, kas spītīgi paliks pie savām mašīnām. Un tas ir labi. Tikai ir jāspēj
to visu salikt kopā līdzsvarotā sistēmā, kur sava vieta ir pasažieru vilcienam,
sava – autobusam, vieglajai automašīnai un velosipēdam. Lai mēs katrs
laikus nokļūtu tur, kur mums jānokļūst, ir vajadzīga transporta dažādība un arī
tā lietotāju spēja izvērtēt, kad auto ir patiešām neaizstājams, un kad ir vērts
pamēģināt sabiedrisko.