Latvijas Izglītības akseleratora (LIA) pērnā gada nogalē veiktā aptauja par karjeras izglītību liecina, ka nākotnē IT jomā sevi redz 22% zēnu, kuri šobrīd iegūst vidējo izglītību, bet meitenes – tikai 5%. Meitenes ir mazāk gatavas pieņemt lēmumus par savu nākotnes karjeru – tikai 33% meiteņu jūtas diezgan pārliecinātas vai ļoti pārliecinātas pieņemt lēmumus par savu nākotnes karjeru. Kāpēc meitenēm ir grūtāk izlemt, ko darīt tālāk, un kāpēc tik maz izvēlas tehnoloģiju jomu?

Stereotipi sākas jau bērnībā

Lai gan interese par inženierzinātnēm un eksaktajiem priekšmetiem meitenēm nebūt nav retums, sabiedrībā joprojām bieži vien netiek pievērsta tikpat mērķtiecīga uzmanība šīs intereses attīstīšanai kā zēnu gadījumā. Ja zēns aizraujas ar spēļu veidošanu vai konstruēšanu, tas bieži tiek uztverts kā nākotnes potenciāls, kamēr meitenes līdzīgas intereses biežāk tiek uzslavētas kā jauka aizraušanās, nevis mudinātas virzīties tālāk. Šīs atšķirības bieži izpaužas neapzinātās izvēlēs – piemēram, rotaļlietu vai pulciņu piedāvājumā – kas ietekmē bērna pašuztveri un nākotnes izvēles. Patiesībā agrīnā bērnībā interese par STEM (zinātni, tehnoloģijām, inženieriju un matemātiku) zēniem un meitenēm ir līdzīga, taču pusaudžu vecumā meiteņu iesaiste strauji samazinās - meitenes retāk piedalās informātikas konkursos, mazāk izvēlas studijas, kas saistītas ar programmēšanu vai datu analīzi, un bieži vien arī pašas savu potenciālu uztver ar skepsi.

Vide, kas iedvesmo vai kavē?

Mana pieredze apliecina, cik daudz var sasniegt IT jomā, ja bērnībā dzimstošā interese par tehnoloģijām netiek apslāpēta, bet tai tiek dota iespēja attīstīties un izpausties. Labi zinu, ko nozīmē vide, kas iedvesmo ne tikai sapņot, bet arī rīkoties. Manā gadījumā tieši ģimenes atbalsts un vide, kurā uzaugu, bija izšķiroša. Tēvs interesējās par datoriem, un jau bērnībā mājās bija dators – laikā, kad tas vēl nebija pašsaprotams. Sākumā tas bija stāsts par “Barbie” spēlēm un bērnišķīgu ziņkāri, bet pamazām dzima dziļāka interese: kā tas viss strādā?Skolā biju teicamniece un man padevās gan valodas, gan matemātika, bet IT bija tas, kas mani patiesi aizrāva – sajūta, ka šī joma paver durvis uz daudzām jomām un daudzām iespējam. Man nevajadzēja izvēlēties vienu lietu, ja es mācos IT, es varu strādāt gan medicīnas nozarē, gan mākslā, gan inženierzinātnēs.. Tehnoloģijas nav ierobežojums, tās ir iespēja - šī pārliecība, kopā ar ģimenes atbalstu un arī aktīvu iedrošinājumu, ļāva man pieņemt skaidru un apzinātu lēmumu par labu datorzinātņu studijām Latvijas Universitātē.

Kas attur meitenes?

Saskaņā ar LIA pētījumu, IKT nozari kā savu nākotnes izvēli norāda tikai 5% meiteņu, kamēr zēnu vidū šis rādītājs ir 22%. Viens no iemesliem – meitenes vienkārši neredz sevi šajā vidē. Ja lielākā daļa komunikācijas, reklāmu un attēlu, kas saistās ar tehnoloģijām, ir par puišiem, tad meitenes šajā jomā vienkārši nejūtas gaidītas. Diemžēl, bet mūsu sabiedrībā joprojām ir dzīvi priekšstati par “vīriešu” un “sieviešu” profesijām. Meitenēm biežāk tiek ieteikts kļūt par skolotājām vai medicīnas māsās, nevis inženierēm vai programmētājām. Bet varbūt zēni vēlas būt medbrāļi vai audzinātāji, bet viņi tiek virzīti uz inženieriju? Tas nozīmē, ka mums kā sabiedrībai ir šo tēmu, ir jāraugās plašāk – ne vien, kā piesaistīt meitenes IT jomai, bet arī kā ikvienam jaunietim sniegt iespēju un brīvību būt pašam.

Kā veicināt meiteņu iesaisti?

Lai to mainītu, ir jārīkojas apzināti. Jau izglītības sistēmas līmenī jāveido vide, kas meitenēm ļauj redzēt sevi kā daļu no tehnoloģiju pasaules. Jābūt ne tikai pulciņiem un konkursiem, bet arī piemēriem – lektorēm, mentoru programmām, uzņēmumu pārstāvēm, kuras dodas uz skolām un rāda, ka IT nav tikai stāsts par kodiem – tā ir iespēja veidot pasauli. Ir jāveido kopienas, kurās meitenes jūtas gaidītas. Piemēram, “Riga TechGirls” vasaras skolās meitenes ne tikai mācās, bet arī atrod domubiedres un jūtas saprastas. Sākumā tas ir uztraukums – vai es spēšu, vai es iederos, bet jau pēc dažām dienām bieži var dzirdēt - “Tiekamies nākamgad!”. Sajūta, ka neesi viena, ir izšķiroša. Kad meitenēm ir iespēja piedzīvot sajūtu, ka esi piederīgs un reāli redzēt sievietes tehnoloģiju uzņēmumos, rodas ticība, kā arī viņas to var.

Sabiedrības attieksme lēni, bet mainās. Vēl aizvien meitenes biežāk baidās kļūdīties, kamēr zēniem kļūdas tiek piedotas, taču svarīgi atcerēties, ka nav jābūt perfektai, lai mēģinātu. Ir jābūt drosmei un kādam, kurš pasaka: “Tu vari!” Man paveicās, ka šādi cilvēki bija man blakus jau bērnībā, bet daudzām meitenēm šis atbalsts vēl ir jāatrod. Tāpēc mums visiem – skolotājiem, vecākiem, uzņēmumiem, politikas veidotājiem – ir jākļūst par atbalstu un iedvesmotāju. Mums jāpalīdz meitenēm noticēt sev. Jo pārliecība par nākotni sākas šodien. Un tā sākas ar vienu vienīgu apstiprinājumu: “Tu esi šeit gaidīta!”.