Kopš tā laika būtiski ir mainījusies komercbanku darba ikdiena, lielu enerģijas laika un arī finanšu daļu veltot dažādu regulējuma prasību izpildei. Neviens negrib saņemt sodu par formalitāšu neievērošanu, neviens negrib riskēt ar savu reputāciju, apkalpojot aizdomīgus klientus, taču gan noteikto prasību ievērošana, gan klientu izpēte un daudzas citas lietas nozīmē arī papildu izdevumus, jo šo uzdevumu veikšanai ir jāalgo darbinieki, jāiegādājas un jāuztur automatizētas sistēmas. 

Tāpēc ir visai savādi ziņu virsrakstos lasīt politiķu pārmetumus bankām, – šoreiz par to, ka banku pakalpojumi Latvijā esot dārgāki, nekā, piemēram, Igaunijā un Lietuvā. Jāuzsver, – Latvijas komercbanku pakalpojumu klāstā ir arī izdevīgāki piedāvājumi, nekā mūsu kaimiņvalstīs, tāpēc nedrīkst izdarīt vispārinošus slēdzienus, ka “te viss ir dārgāk”. Jāatgādina arī tas, ka Latvijā banku darbības izmaksas (arī objektīvu apstākļu dēļ) ir ievērojami augstākas, nekā, piemēram, Igaunijā. Šos izdevumus pilnībā sedz bankas pašas, tāpēc tie netieši ietekmē pakalpojumu izmaksas.

Vērtējot komercbanku pakalpojumu izmaksas un pieejamību, politiķi piesauc atšķirības kredītiestāžu piedāvātās ikdienas pakalpojumu izmaksās, visās trijās Baltijas valstīs tieši iedzīvotāju skatījumā. Apzināti vai neapzināti nevēršot uzmanību faktam, ka tās var salīdzināt tikai atsevišķās izolētās pozīcijās, kas nedod pilnīgu un visaptverošu skatījumu. Piemēram, varbūt komisijas maksa ir lielāka izmaksu, nevis bankas peļņas dēļ. Tāpat ir bankas ar klientu komplektiem un bez klientu komplektiem, pakalpojumu izmaksas dažādās vecuma grupās arī ir objektīvi, nevis diskriminējoši atšķirīgas. Publiskā ziņa, ka Latvijā banku pakalpojumi ir dārgāki, ir pārāk plašs un brīvs vispārinājums, kas maldina – patiesībā Latvijas komercbanku piedāvājumā dažādu produktu cenas atšķiras atkarībā no izmantošanas mērķa un intensitātes. 

Banku pakalpojumu izmaksas Baltijas valstīs, tāpat kā jebkurai precei vai pakalpojumam, atšķiras dažādu iemeslu dēļ – gan vietējo nodokļu un nodevu, klientu paradumu, pieprasījuma un piedāvājuma ietekmē. Piemēram, vienā no bankām valūtas konvertācija karšu darījumos Lietuvā ir 2,75%, Igaunijā – 2%, bet Latvijā – 3%. Savukārt, piemēram, iedzīvotājus – banku klientus  vairāk ietekmējošie iekšbankas maksājumi ārpus klienta komplektiem Latvijā citā bankā ir bez maksas vai ir 0,10 eiro, bet Lietuvā un Igaunijā – 0,16 eiro, Lietuvā – 0,24 eiro. Ir bankas, kas piedāvā klienta komplektus ar atšķirīgu saturu, bet citas bankas komplektus nepiedāvā. Tādēļ, nenoliedzot dažādu cenu esamību, nav pamata izdarīt secinājumu, ka Latvijā visi (!) banku pakalpojumi ir visdārgākie Baltijā.  

Jāatgādina arī, ka Latvijā darbojas krietni vairāk komercbanku, nekā vien “četras lielākās”, kā, nepamatoti apgalvo politiķu daļa, gan arī, diemžēl, iespējams, arī šīs retorikas ietekmē uzskata liela daļa iedzīvotāju un arī uzņēmumu pārstāvju. Kopumā par klientiem Latvijā konkurē deviņas komercbankas, kuru skaits, iespējams, varēja arī būt vēl lielāks, taču kādu iemeslu dēļ dažas Latvijā vēsturiski strādājušās ārvalstu finanšu iestādes, ir šo tirgu atstājušas. 

Cena par banku pakalpojumiem ir cieši saistīta ar riskiem, ko bankām jāņem vērā strādājot dažādās valstīs. Bankām Latvijā ir pamatīga un, diemžēl, salīdzinot ar kaimiņiem būtiskāka pieredze saskaroties arī ar negodprātīgiem klientiem. Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir bijuši arī gana daudz negodprātīgu finanšu nozares dalībnieku, kuru šobrīd banku vidū vairs nav. Šobrīd nav pamata vainot esošos finanšu tirgus dalībniekus par to, ka Latvijā riska līmenis vēsturiski ir bijis augstāks.  

Vērtējot produktu un pakalpojumu cenas (piemēram, degvielas cenas), ir jāņem vērā attiecīgās valsts nodokļu režīms un citas izmaksas, kas ietekmē uzņēmumu darbu. Salīdzinot banku darbības izmaksas Baltijas valstīs, līdz 2022.gada beigām, obligātu maksājumu attiecība pret banku aktīvu apjomu, šo attiecību izsakot bāzes punktos, Latvijā bija ievērojami lielāka. Tomēr 2023. gadā, ieviešot jaunus nodokļu maksājumus Baltijā, Lietuva un Latvija nokļuva līdzvērtīgākā situācijā, bet konkurētspējīgākā jurisdikcija Baltijā attiecībā uz banku obligātajām izmaksām šobrīd ir Igaunija. Tur minētā attiecība ir par apmēram 30% mazāka nekā Latvijā un Lietuvā. Minētais novērojums ir korekts arī tad, ja pieņemtu, ka Latvijā banku aktīvi (izsniegtie kredīti) būtu lielāki (tad izmaksas ir lielākas par 20%). Šie apstākļi netieši ietekmē arī pakalpojumu cenu līmeni.

Asociācija, atzīstot, ka ir darbi, kas jāveic mums pašiem un mūsu vietā to neviens cits nedarīs, šobrīd aktīvi strādā pie komunikācijas un sadarbības kultūras pilnveidošanas ar mūsu klientiem, īpašu uzmanību veltot uzņēmējiem reģionos un zaļo projektu attīstībai. Tāpat strādājam ar Aizsardzības ministriju, lai paplašinātu militārās industrijas finansēšanu. Produktīva, konstruktīva un uz rezultātu orientēta ir sadarbība ar Latvijas Banku, Patērētāju tiesību aizsardzības centru, CERT.LV, Valsts ieņēmumu dienestu, Finanšu izlūkošanas dienestu, tiesību aizsardzības iestādēm u.c., kopīgi strādājot pie vairākām Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, īpaši jāizceļ krāpšanas mazināšanas  jautājumi.

Tikmēr dažos politikas veidotājos, šķiet, ir nostiprinājies neracionāls un neproduktīvs priekšstats, ka bankas ir tāds kā “boksa maiss” – dusmu izgāšanai, uzmanības novēršanai no dažādām ilgstoši nerisinātām problēmām un sava “izlēmīguma” demonstrēšanai. Spilgts piemērs bija medijos nesen pēkšņi uzvirmojusī nepatiesā informācija par konta atvēršanas problēmām ASV vēstniekam. Tā gluži vienkārši nebija un nav patiesība! 

Jāuzsver, ka Latvijā nevienam diplomātam nav atteikta konta atvēršana, ja diplomāts, protams,  izpilda Latvijas un, ko svarīgi uzsvērt - savas mītnes valsts noteiktās prasības. Tomēr iespaida radīšanai objektīvi fakti un patiesība nav vajadzīga. Ir vajadzīgs šķietami, visiem nepārprotami nosakāms “mantkārīgs pretinieks”, pret kuru it kā izlēmīgi cīnās Latvijas interešu aizstāvji. Vai vēlme pretnostatīt bankas Latvijas uzņēmējiem un sabiedrībai tiešām būtu  labs veids, kā visi kopā varam veicināt Latvijas ekonomikas straujāku izaugsmi? 

Nenoliedzami, daudz jēdzīgāk, racionālāk un produktīvāk būtu strādāt kopā, jo bankas ir tādi paši uzņēmumi kā uzņēmumi jebkurā citā nozarē, protams, ar daudz lielāku sociālo atbildību un prasībām pret finanšu stabilitāti, kā uzņēmumi citās nozarēs, bet tomēr uzņēmumi. Tāpēc aicinu izmantot mūsu pieredzi un zināšanas, arī negatīvo, ne tikai pozitīvo, lai kopīgi rūpētos par mūsu valsts iedzīvotāju labklājības pastāvīgu pieaugumu, uzņēmējdarbības un īpaši arī investīciju gan vietējo, gan ārvalstu vides uzlabošanu.