2026. gadā tas vairs nav tehnoloģisks ierobežojums, bet gan plānošanas un politiskās gribas jautājums.

Vienota IT pārvaldība

Es uzskatu, ka Latvijai vajadzīga centralizēta IT pārvaldība. Tā nav valsts aparāta paplašināšana –  tā ir pretēja kustība. Šobrīd katrs resors plāno paralēli, dublē risinājumus, atkārto kļūdas. Centralizēts modelis ļauj definēt, ka procesu digitalizācija ir valstiska prioritāte, ko nedrīkst atstāt vienas ministrijas izlemšanai. To pašu mēs redzam citos lielos valsts projektos, piemēram, Rail Baltica  –  bez vienota redzējuma katrs skatās tikai savas organizācijas sienās un neviens neredz kopainu.

Vienota institūcija ar atbilstošu mandātu nodrošinātu vienotu arhitektūru, kvalitātes kontroli, projektu vadību un risku pārvaldību. Tā strādātu ciešā sadarbībā ar CERT.lv un Aizsardzības ministriju kiberdrošības jautājumos, un konsolidētu kompetences, kas šobrīd ir izkliedētas. Un, kas ir vissvarīgāk, tā ļautu novērtēt valsts IT investīcijas no viena skatu punkta  –  vai tās dod ieguvumu sabiedrībai, vai dublējas, vai dod eksporta potenciālu. Piecu gadu laikā šāda pieeja varētu mainīt Latvijas valsts IT līdz nepazīšanai. Labs piemērs ir Ukraina, kas lielāko digitālās pārvaldes izrāvienu pieredzēja kara laikā, jo saprata, ka nav vairs laika strīdēties, ir laiks vienoties par mērķi. Pašlaik Ukrainai ir viena no modernākajām e-pārvaldēm pasaulē. Mums ir, ko no viņiem mācīties.

Iestāžu loma  –  pašiem jāzina savs bizness

Centralizēta IT pārvaldība nenozīmē, ka ministrijas un pašvaldības atbrīvojas no atbildības. Gluži pretēji  –  tām jāatgūst loma, ko daudzās valsts iestādēs šobrīd izpilda ārējie konsultanti.

Šobrīd pārāk bieži notiek tā, ka iestādes iekšienē neviens līdz galam nesaprot biznesa procesus, kurus IT sistēma atbalsta. Šīs zināšanas ir ārējiem konsultantiem, kas definē prasības, formulē tehniskos uzdevumus, pieņem nodevumus. Tas ir nepareizi un sistēmiski riskanti. Iestādei pašai jāzina, kāpēc tā kaut ko dara un ko vajag  –  citādi tā kļūst atkarīga no konsultantiem ne tikai tehniski, bet arī pamatdarbībā.

Mans redzējums ir cits. Iestāžu darbiniekiem jāzina pamatbizness un jāspēj formulēt vajadzības. Konsultantiem jākļūst vairāk par neatkarīgiem auditoriem, kas pārvērš biznesa prasības tehniski izpildāmos uzdevumos un uztur kvalitātes standartus visā projekta gaitā. Tā ir cieņpilna, bet skaidri norobežota loma. Šis līdzsvars mainās arī mākslīgā intelekta dēļ. Daļu konsultantu darba, piemēram, prasību analīzi, dokumentācijas sagatavošanu, sākotnējo dizainu arvien vairāk veiks mākslīgā intelekta (MI) rīki. Lomu īpatsvars mainās strauji un mums jābūt gataviem šim pārejas posmam. Tas nozīmē, ka jau šodien jāveido sadarbības modeļi, kuros cilvēki koncentrējas uz to, kur viņu zināšanas ir neaizvietojamas - biznesa izpratne, lēmumu pieņemšana, kvalitātes vērtējums  –  un atstāj rutīnu mašīnām.

Spējā (agile) piegāde un EIS augsto prasību katalogs

Vēl viens iemesls, kāpēc valsts IT projekti bieži neizdodas, ir veids, kā tie tiek plānoti un piegādāti. Klasiskais ūdenskrituma modelis  –  gads plānošanas, tad puse gada izstrādes, beigās viens liels nodevums  –  pasaulē jau gadiem ir aizmirsts. Latvijā mēs pakāpeniski pārejam uz agile principiem, bet ne tik strauji, kā vajadzētu. Agile pieejas būtība ir vienkārša - pasūtītājs saņem strādājošu sistēmu pa daļām. Vispirms maza, lietojama versija, tad nākamais funkcionalitātes slānis, pēc tam vēl viens. 

Katra piegāde ir pārbaudāma, izmērāma, lietojama un, ja kaut kas neder, to var koriģēt agri, pirms ieguldīts viss budžets. Riski mazinās, caurspīdīgums pieaug, un sabiedrība redz progresu. Labs piemērs Latvijā ir digitālās veselības platforma, kas drīzumā sāks strādāt un kas jau saņēma Latvijas dizaina gada balvu. Tā ir veidota tieši šādā agile pieejā  –  modulis pēc moduļa, pamatojoties uz reālu lietotāju vajadzību izpēti. 

Šī pieeja jākļūst par standartu visos lielajos valsts IT projektos.Latvijas Elektronisko iepirkumu sistēma (EIS) ļoti labi ļauj agile pieeju realizēt caurspīdīgi un, tās dizains balstās uz publisko datu atvērtību. Tomēr šobrīd EIS katalogos var iestāties uzņēmumi ar diezgan zemiem kvalifikācijas nosacījumiem. Tas ir labi konkurencei standarta pasūtījumos, piemēram, biroja precēs, datortehnikā, parastajā programmatūrā, bet tas nav pietiekami kritiskās infrastruktūras un lielo IT sistēmu gadījumā. Es ierosinu izveidot EIS papildu augsto prasību katalogu lielajiem un kritiskajiem IT projektiem. 

Šajā katalogā varētu iestāties uzņēmumi, kas pierāda nopietnu kapacitāti - vismaz simts speciālistu komandu ar pārbaudāmu lomu sadalījumu (projektu vadītāji, sistēmu analītiķi, arhitekti, DevOps speciālisti, datu bāzu un tīkla administratori, programmētāji visos līmeņos), pieredzi vismaz miljonu eiro vērtu projektu īstenošanā ar pārbaudāmām atsauksmēm un visu darbinieku drošības pārbaudi jau iekļaušanas brīdī. Pretī tam pasūtītājiem nebūtu apjoma ierobežojumu uz vienu pasūtījumu, un projektus varētu īstenot daudz straujāk. Šāds katalogs ļautu valstij būtiski ātrāk realizēt lielos projektus, neorganizējot katram atsevišķu, daudzu mēnešu konkursu. Pasūtītājs varētu izvēlēties starp pārbaudītiem uzņēmumiem ar zināmu kapacitāti. Konkurence saglabājas, jo katalogā būtu vairāki kvalificēti spēlētāji, un caurspīdīgums saglabājas, jo katrs darījums joprojām būtu redzams atvērtajos datos. Ātrums un drošība pieaug.

Pasūtītāja datu un izstrādes vides suverenitāte

Ir vēl viena lieta, kas Latvijas valsts IT būtu jāmaina  –  kur fiziski atrodas izstrādes un testa vides. Šobrīd lielākā daļa šādas vides ir pie izpildītāja uzņēmuma, jo tā ir vēsturiska prakse, bet tai ir divas nopietnas sekas. Pirmkārt, pasūtītājs kļūst atkarīgs no piegādātāja. Lai nomainītu izpildītāju, jaunajam uzņēmumam jāveido viss no jauna  –  vides, instrumenti, integrācijas, dati. Tas ir milzīgs ieguldījums, ko jaunajam piegādātājam jāatpelna no nākotnes maksājumiem. 

Otrkārt, šī migrācijas slogs paaugstina cenas vai vispār noslāpē piedāvājumus. Rezultāts  –  pasūtītājs paliek pie esošā piegādātāja pat tad, kad teorētiski tirgū ir labākas alternatīvas. Risinājums ir vienkāršs principā, bet prasa sistemātisku pāreju  –  visas izstrādes, testa un produkcijas vides jāveido pasūtītāja infrastruktūrā vai centralizētajos valsts datu centros. Izpildītājs strādā šajās vidēs, nodod kodu pasūtītāja repozitorijā, dokumentē procesus pasūtītāja sistēmās. 

Šāda pieeja nodrošina pilnīgu pasūtītāja datu un infrastruktūras suverenitāti, ievērojami palielina konkurenci starp piegādātājiem un sasaucas ar Eiropas Savienības (ES) Cyber Resilience Act prasībām un nacionālās drošības interesēm.

Atvērtais kods un eksportspēja

No 2026. gada 1. janvāra Dativa ir spērusi vēsturisku soli, licencējot Vienoto pašvaldību sistēmu zem EUPL atvērtā koda licences. Mēs esam Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas biedri jau vairākus gadus, jo ticam, ka IT nozarē nākotne ir tiem, kas sadarbojas. Atvēršanas lēmums nebija viegls, bet tas ir loģisks. Lielākais ieguvējs no tā būs Latvijas valsts un iedzīvotāji, jo konkurence vienmēr rada labāku produktu. Atvērtā koda principu izmantošana valsts IT sistēmu attīstībā dod valstij brīvākas rokas mainīt IT partnerus, izvairoties no tā sauktā "vendor lock-in". 

Tikpat svarīgi ir drošības apsvērumi - atvērts kods ļauj neatkarīgiem auditoriem pārbaudīt sistēmu drošību, mazinot slēptu ievainojamību risku. Un atvērtie standarti atvieglo dažādu valsts iestāžu datu apmaiņu, kas ir būtiski viedo pakalpojumu un integrētu infrastruktūru pārvaldībā. Bet es gribu uzsvērt vienu lietu, kas reti tiek pieminēta  –  atvērtais kods ir arī eksportspējas instruments. Eiropas Komisijas Open Source Observatory 2025. gada ziņojumā Latvija ir novērtēta kā viena no progresīvākajām valstīm atvērtā koda izmantošanā publiskajā sektorā. 

Mēs apsteidzam pat valstis ar ilgstošām open source tradīcijām. Šī pozīcija jāizmanto, to nedrīkst atstāt novārtā.Latvijas IT uzņēmumi, kas strādā ar valsts mēroga atvērtā koda projektiem, uzkrāj unikālu pieredzi, ko vēlāk var eksportēt. Tāds ir arī mūsu mērķis ar Dativa. Mēs jau esam īstenojuši pirmos starptautiskos projektus - Šauļos Lietuvā izstrādājām pašvaldības iedzīvotāju statusa automātisko noteikšanu un personu atvieglojumu aprēķināšanu. 

Latvijā izstrādātais HoReCa sektora risinājums Wendoapp jau guvis lielu popularitāti visā Baltijā ar tādiem klientiem kā MyFitness, KOOL DUS un Delicio. Es redzu, ka nākamajos piecos gados Latvijas IT uzņēmumi varētu nopietni iekļūt ES mēroga projektos. ES ir sapratusi, ka tā būs globāli konkurētspējīga tikai tad, ja pilnībā izmantos visu savu potenciālu, un Latvijas pieredze, īpaši kopā ar Igauniju, Lietuvu un Ukrainu, var dot nozīmīgu pienesumu "vecajai Eiropai". Tāpēc valstij sistemātiski jāveicina eksportspēja caur atvērtu kodu un caurspīdīgumu, ne tikai caur tradicionālajām eksporta atbalsta programmām. Katrs valsts finansēts IT risinājums potenciāli ir eksporta produkts. Mums jāveido sistēma, kurā šis potenciāls tiek izmantots.

Drošība kā valsts aizsardzības sastāvdaļa

Jau iepriekš esmu aicinājis valsts aizsardzības budžetā  –  5% no IKP  –  iekļaut arī kritisko IT infrastruktūru. Mans personīgais skatījums  –  fiziskās drošības nozīmi nedrīkst noniecināt, bet situācija no gada uz gadu mainās. Mēs redzam, ka gandrīz vienmēr līdzās konvencionāliem militāriem draudiem tiek izmantoti dažāda veida hibrīduzbrukumi. Gandrīz pirms katra militārā uzbrukuma tiek realizēts kāds kiberuzbrukums. To redzējām arī jaunākajā ASV un Irānas konfliktā, kur Polija paziņoja, ka tās kritiskajām IT sistēmām uzbrukuši ar Irānu saistīti hakeri.

Mums ir jābūt gataviem šiem izaicinājumiem, un nevaram pieļaut, ka uz dienām tiktu izsista no ierindas medikamentu recepšu aprite vai pašvaldības nespētu izmaksāt algas skolotājiem. Šie ir tikai daži no piemēriem. Ikvienam ir jāsaprot, ka draudu apjoms ar katru gadu pieaug  –  citur pasaulē tiek ieguldīti arvien lielāki resursi, lai meklētu ievainojamības mūsu sistēmās. Kiberdrošību nedrīkst atstāt tikai uz pašvaldību pleciem, tai jābūt centralizētai valsts mēroga prioritātei.

Ko var redzēt jau šodien

Saprotu, ka piedāvāju vienlaicīgi ļoti daudz – centralizāciju, jaunu kataloga modeli, datu suverenitāti, atvērto kodu, drošību kā aizsardzības sastāvdaļu. Var rasties iespaids, ka tās ir ambīcijas tālā nākotnē. Bet tā nav. 2025. gada vasarā Rīgas vecāki pirmo reizi varēja pieteikt savus bērnus 10. klases konkursam pilnībā elektroniski caur portālu latvija.gov.lv. Iepriekšējos gados pieteikšanās process bija haotisks – vecāki vienlaikus skraidīja uz vairākām skolām, dokumenti dublējās, skolas kavēja klašu komplektēšanu. 2025. gadā šo procesu pārvērta vienots e-pakalpojums ar autentifikāciju eID kartē, e-parakstā vai SmartID. Pieteikuma brīdis vairs neietekmēja konkursa rezultātus, tos noteica vienīgi mācību sasniegumi. 

Tā izskatās IT, kad strādā labi: vienkārši, taisnīgi, izmērāmi. Kad pandēmija sākās, Latvija bija starp pirmajām valstīm, kas pieslēdzās QR sertifikāta vienotajai sistēmai visā ES. E-receptes Latvijā jau ir tik ikdienišķas un vairs nav jādomā, kā Latvijā izrakstīto recepti var izmantot arī Igaunijā. 

Daudzviet Eiropā tas joprojām nav iespējams.Latvijas IT eksports tikai pēdējos divos gados ir pārsniedzis pusmiljardu eiro un turpina augt. Tā ir nozare, kas spēj nest valstij gan ekonomisko vērtību, gan starptautisku reputāciju. Mūsu izvēle šobrīd ir vienkārša - vai mēs šo potenciālu izmantojam ar centralizētu, profesionālu, caurspīdīgu pārvaldību, vai arī ļaujam tam izgaist sadrumstalotībā un nesaskaņās. Es uzskatu, ka pirmā izvēle ir vienīgā saprātīgā.