Lielākā daļa Latvijas uzņēmumu uztic grāmatvedību ārpakalpojuma sniedzējam. Lielu uzņēmumu grupās šis uzdevums uzticēts mātes vai kādai no meitas sabiedrībām, kura var sniegt šos pakalpojumus visā pasaulē. Vai šāds uzņēmums ir uzskatāms par ārpakalpojuma grāmatvedi saskaņā ar likumu un vai tam ir jāuzrauga naudas atmazgāšanas, proliferācjias un sankciju režīmu pārkāpuma riski savu klientu darbībā?
Ārpakalpojuma grāmatvežus uzrauga Valsts ieņēmumu dienests. Tas kontrolē to darbību atbilstoši «Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam» (AML likums). Ārpakalpojumu grāmatvežu definīciju nosaka likums «Par grāmatvedību», kas par tādiem uzskata personas, kuras, pamatojoties uz rakstveida līgumu ar uzņēmumu (izņemot darba līgumu), apņemas sniegt vai sniedz klientam grāmatvedības pakalpojumus un kurām ir atbilstoša kvalifikācija. Tomēr likums runā par fiziskām personām, jo grāmatveža diplomu juridiska persona iegūt nevar.
Skaidrojumu sniedz AML likums, kurš uzdod uzraudzīt naudas atmazgāšanas, terorisma finansēšanas, proliferācijas un citus riskus ne tikai ārpakalpojuma grāmatvežiem, bet arī jebkurai citai personai, kas apņemas sniegt palīdzību nodokļu jautājumos (piemēram, konsultācijas vai materiālu palīdzību). Valsts ieņēmumu dienests šo normu iztulko tā, ka juridiskās personas, kas sniedz ārpakalpojuma grāmatvedības pakalpojumus, ir AML likuma subjekti. Proti, arī koncerna uzņēmumam, kurš sniedz grāmatvedības pakalpojumus citām koncerna vai citādi saistītām sabiedrībām jebkur pasaulē ir Latvijas AML likuma subjekts. Lai arī te Latvijas juristi mēģinātu izlīst caur adatas caurumu un strīdēties, ka koncerna grāmatvedības sistēma jau tikai ved grāmatvedību un nodokļus uzrauga kāds lokāli, Valsts ieņēmuma dienesta prakse un AML likuma gars šādas nianses tulkos par labu uzraudzības sistēmas ieviešanai.
Attiecīgi, koncerna uzņēmumiem, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus citām koncerna vai citādi saistībām sabiedrībām jebkur pasaulē, ir jāievieš visas AML likuma subjekta prasības, proti, jāsagatavo iekšējās kontroles sistēma, jāveic sava riska novērtēšana, jāidentificē klients un jānosaka tā risks pirms darījuma attiecību uzsākšanas, jāieceļ par AML jomu atbildīgais darbinieks, jāveic darbinieku apmācības un regulāri jāpārskata gan iekšējās kontroles sistēmas atbilstība spēkā esošajiem AML normatīvajiem aktiem, gan jāpārliecinās par tās efektivitāti praksē.
