Darba devējiem katastrofāli trūka darbinieku visos līmeņos, valstij - nodokļu maksātāji, jaunu uzņēmumu veidotāji un investīciju piesaistītāji. Izrādījās, ka nevis kapitāls piesaista talantu, bet talants kapitālu. Talantu trūkums tad atbilstoši kļuva par galveno šķērsli straujākai ekonomikas un sabiedrības labklājības izaugsmei. Mūsu izslavēti radikālajai taupības politikai cīnoties ar iepriekšējo finanšu krīzi bija ļoti augsta cilvēciska cena, bet jau 10 gadu kontekstā skatoties - tikpat liela ekonomiska cena.

Daudzi varētu teikt, ka šī krīze ir savādāka - tā skar visas valstis, visur būs bezdarbs, turklāt šobrīd jau fiziski nav iespēju nekur aizbraukt. Tiesa, bet ne uz ilgu laiku! Robežas pakāpeniski tiks atvērtas, lidojumi atjaunosies. Lielākās ES valstis jau šobrīd ziņo par akūtu darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā un ražošanā, par risinājumu uzskatot darbinieku piesaisti no Austrumeiropas. Paies vēl mēnesis un visiem tiem, kam nebūs darba Latvijā, būs iespēja to meklēt Vācijā, Zviedrijā vai Anglijā. Mēs varam zaudēt vēl 170 tūkstošus cilvēku, un tad gan es nezinu, kas strādās un veidos Latvijas uzņēmumus, kas maksās nodokļus un vai te vispār kaut kas notiks.

Iespējams scenārijs, kurā ne tikai nezaudējam darbaspēku, bet atgriežam mājās tos, kas emigrējuši

Bet ir, manuprāt, iespējams arī cits scenārijs. Scenārijs, kurā mēs ne tikai nezaudējam vēl vairāk cilvēku, bet tieši pretēji - beidzot atgriežam mājās vismaz daļu, no tiem kas emigrēja iepriekšējā vilnī. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Covid-19 izplatība Latvijā tiek veiksmīgi kontrolēta, par ko neizsakāmi liela pateicība mūsu mediķiem, visām iesaistītajām institūcijām, kopumā saprātīgajai valdībai, Veselības ministrijai, ministrei un Latvijas iedzīvotāju kolektīvajam atbildīgumam. 

Arī cilvēku brīvība un ikdienas gaitas ir ietekmētas daudz mazāk nekā citās pasaules valstīs. Latvijas iedzīvotājiem visu šo laiku ir bijusi iespēja doties pie dabas, sportot un pavadīt laiku svaigā gaisā. Fiziskās drošības sajūta, ģimene, miers un dabas tuvums jau iepriekš tika minēti kā populārākie iemesli, lai ārzemēs dzīvojošie Latvijas valstspiederīgie atgrieztos mājās. 

Aktuālā situācija daļai ir likusi pārdomāt dzīves prioritātes. To pierāda ielā vēlme atgriezties no ārzemēm un būt mājās kopā ar ģimeni, kad pasaulē valda nedrošība. Šī tendence tikko atspoguļojas arī lielajā interesē par repatriācijas pasākumiem. Kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas Ārlietu ministrija repatriēties palīdzējusi jau vairāk nekā 4000 cilvēkiem. Lai gan nav datu, cik no pasažieriem bijuši ceļotāji vai studenti, bet cik - ilglaicīgā prombūtnē esošie, ir skaidrs, ka atbraukušo vidū ir arī cilvēki, kas ārzemēs dzīvojuši ilglaicīgi. 

Visu cieņu Ārlietu ministrijas komandai un mūsu ārlietu ministram, kas ne tikai ir spējuši pašaizliedzīgi un efektīvi strādāt šo visu organizējot, bet arī izcili komunicēt, paužot patiesu ieinteresētību, rūpes un empātiju. Īpašības, kuras ārvalstu mediji šobrīd rakstā pēc raksta uzsver kā pasaules labāko valstu līderu būtiskāko atšķirību.

Kas nepieciešams, lai īstenotos pozitīvais scenārijs? 

Jā, vienā vārdā - darbs. Iespēja nodrošināt sev un ģimenei iztiku, pārliecība, ka Latvija ir un būs veiksmīga valsts, kas var pārvarēt krīzes un iznākt no tām spēcīgāka. Īstermiņā tas nozīmē mēģināt saglabāt maksimāli daudz darba vietu, ko ar daļējiem panākumiem valsts šobrīd jau mēģina darīt. Vidējā termiņā tas nozīmē jau šobrīd aktīvi strādāt pie jaunu darba vietu radīšanas, piesaistot uzņēmumus, kuri būtu gatavi pārcelt savas operācijas uz Latviju salīdzinoši īsā laikā. 

Kurš uzņemsies atbildību Latvijas valsts stratēģiska darba spēka plānošanā?

Savukārt, ilgākā termiņā ir kritiski svarīgi beidzot izdomāt, kurš šajā valstī ir atbildīgs par stratēģisko darbaspēka plānošanu. Kurš domā par tām iemaņām un zināšanām, kādas būs nepieciešamas digitālajā un automatizētajā pasaulē? Kurš strādā pie tā, lai popularizētu visu valsti kā darbavietu? Kāda ir mūsu vīzija un kādi skaitliski izmērāmie mērķi Latvijas darba spēka apmierinātības, iesaistes, atalgojuma un izaugsmes jomā? Šobrīd šī atbildība sadrumstalotā veidā dalās starp vismaz 3 ministrijām un vairākām to pakļautībā esošām institūcijām, bet nav neviena, kas uz vienas A4 lapas varētu atbildēt - kāds ir mūsu valsts darbaspēka noturēšanas un piesaistes plāns?