Pārtikas cenu eksplozija, nemieri trešās pasaules valstīs, masu migrācija un bads. Lai gan šī ieskicētā drūmā aina šķiet neiedomājama, ar katru dienu tās iespējamība kļūst arvien reālāka. Ja jums jautātu par spilgtākajiem zinātnes sasniegumiem, kuri vēsturiski glābuši visvairāk dzīvību, jūs noteikti minētu vakcīnu radīšanu, antibiotiku izveidi vai dzeramā ūdens dezinfekciju. Šie nenoliedzami nozīmīgie zinātnes atklājumi ir glābuši simtiem miljonu dzīvību.
Tomēr galvenā inovācija, kura nodrošina vairāk nekā 8 miljardu cilvēku eksistenci uz šīs pasaules, ir minerālmēslu ražošanas tehnoloģijas atklāšana. Ja rīt no Zemes virsmas pazustu visi minerālmēsli un lauksaimniecībā nāktos izmantot tikai organisko mēslojumu, primāri – kūtsmēslus, pārtikas pietiktu tikai katram otrajam pasaules iedzīvotājam.Jā, pasaulei šodien nedraud masveida izmiršana minerālmēslu trūkuma dēļ, taču Hormuza šauruma blokādes rezultātā ir apstājusies artērija, kura pasauli apgādāja ar aptuveni 20 % no globālā minerālmēslu un to izejvielu pieprasījuma.
Sēt vai nesēt – tāds ir jautājums
Lielākā daļa no mums, visdrīzāk, neizprot lauksaimnieku un ģeopolitikas pētnieku “cepienu” par Hormuza šauruma blokādes ietekmi uz minerālmēslu pieejamību. Galu galā, veikalos joprojām pieejama visa veida pārtika, un arī cenas ir relatīvi zemas, taču jāņem vērā viena būtiska nianse. Pārtikas cena un pārtikas pieejamība ir ķēdes noslēdzošais posms. Šodienas notikumi Hormuza šaurumā veikala plauktos atspoguļosies tikai pēc laika – provizoriski šī gada beigās vai nākamā gada sākumā.Globāli lauksaimniecībā šobrīd nav fiziska minerālmēslu iztrūkuma.
Lauksaimnieki sējumus mēslo pavasarī, līdz ar to minerālmēsli tiek iegādāti iepriekšējā rudenī vai ziemā. Tātad mēslojums, kurš visā pasaulē šodien tiek izmantots, ir saražots un iegādāts vēl pirms Hormuza šauruma blokādes. Tiem lauksaimniekiem, kuri mēslojuma piegādi atlika līdz pēdējam brīdim – šim pavasarim –, nākas izjust pirmās problēmas, kas radušās Hormuza šauruma dēļ: minerālmēsli vēl ir pieejami, taču to cena ir tādā līmenī, ka nopirkt tos ir ļoti grūti.
Ja pērnā gada rudenī vienu tonnu slāpekļa minerālmēslu Latvijā varēja iegādāties par aptuveni 330 eiro, tad šodien tie ir aptuveni 500 eiro, kas ir 50 % cenas pieaugums. Šāda cenu lēciena dēļ arvien biežāk dzirdam, ka lauksaimnieki izvēlas sējumus neierīkot, turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Tas ir pirmais signāls, ka potenciāli globālā mērogā samazināsies kopražas apjoms. Vēl satraucošāka situācija tiek prognozēta nākotnē. Novācot 2026. gada ražu un plānojot nākamā gada sējumus, pilnīgi visi pasaules lauksaimnieki būs bez minerālmēslu krājumiem.
Hormuza šauruma blokādes dēļ aptuveni 20 % no pasaules minerālmēsliem lauksaimniekiem nav pieejami, tāpēc pasaulē cīņa par tirgū pieejamajiem minerālmēsliem būs nežēlīga, attiecīgi arī cena būs augsta. Tiem lauksaimniekiem, kuriem rocība atļaus, minerālmēsli būs jāpērk par ļoti augstu cenu, kas būtiski ietekmēs arī pārtikas gala cenu veikalos. Tomēr pārtikas cenu daudz vairāk ietekmēs tas, ka pasaulē būs lauksaimnieki, kuri mēslojumu iegādāties vienkārši nespēs. Šajos reģionos sagaidāms būtisks ražas kritums, kas potenciāli var mazināt pasaulē pieejamo pārtikas daudzumu un “spiest” cenas vēl augstāk.
Eiropas Savienības birokrātiskais dogmatisms uz pašnāvības robežas
Apzinoties situācijas nopietnību, pirmajā brīdī varētu šķist, ka Eiropas Savienība (ES) uz briestošo krīzi reaģēs ar visiem ieročiem, kas tai pieejami, jo, galu galā, Eiropas Savienība ir ekonomikas milzis.Manevra iespējas Eiropai ir daudz, turklāt tādas, kas neprasa papildu finansējumu, piemēram, īslaicīgi atļaut šā brīža lauksaimnieku subsīdijas “atkabināt” no vides pasākumiem, lai palīdzētu segt vismaz daļu no minerālmēslu sadārdzinājuma; stimulēt apjomīgāku minerālmēslu ražošanu pašā ES (ES nav pašpietiekama ar minerālmēsliem) un atbalstīt krājumu veidošanu jau šodien, lai nodrošinātu, ka mēslojuma trūkuma krīzei esam sagatavojušies.
Diemžēl situācija ir radikāli pretēja.Neskatoties uz to, ka ES rokās ir pilns arsenāls ar instrumentiem, kā briestošo krīzi mazināt, šobrīd izskatās, ka tā negatavojas un neplāno gatavoties mēslojuma krīzei. Iemesla saknes meklējamas zaļā kursa aizsākumos.Minerālmēslu ražošana ir ļoti energointensīvs process, jo patērē ārkārtīgi daudz dabasgāzes. Nedaudz vairāk nekā pirms 10 gadiem, 2013. gadā, ES pieņēma lēmumu par minerālmēslu industrijas iekļaušanu ETS jeb emisiju tirdzniecības sistēmā.
Tas nozīmēja, ka Eiropas minerālmēslu ražotājiem nāksies kompensēt savas radītās emisijas, visbiežāk – par to vienkārši samaksājot. Lai process būtu pakāpenisks, līdz pat 2026. gada 1. janvārim ES minerālmēslu ražotājiem tika piešķirtas ETS “brīvās kvotas” jeb apjomi, kurus tie drīkst saražot, nemaksājot nekādas nodevas.
Diemžēl, sākot ar šā gada 1. janvāri, šīs atlaides tiek mazinātas, un par katru ES saražoto minerālmēslu tonnu papildus jau tā augstajām mēslojuma cenām ir jāsāk maksāt nodoklis, kurš turklāt pakāpeniski pieaugs līdz pat 2034. gadam.Eiropas minerālmēslu ražotāji, saprotams, šo sadārdzinājumu ietver sava produkta gala cenā, padarot minerālmēslus vēl dārgākus lauksaimniekiem. Eiropas zemnieki to nevar atļauties, tādēļ cerīgi skatieni tika mesti uz mēslojumu, kurš ražots aiz Eiropas robežām un netiek aplikts ar ETS maksājumiem.
Lai šādu iespēju izvairīties no “klimata nodokļa” liegtu, Eiropas Komisija ar 2026. gadu ieviesusi CBAM (carbon border adjustment mechanism), kurš līdzīgu klimata nodokli uzliek arī katrai ES ievestajai minerālmēslu tonnai, tādā veidā panākot, ka klimata nodoklis būs jāmaksā gan par ES ražotu, gan ārpus ES ražotu minerālmēslu tonnu, bez iespējām izvairīties. Rezultātā, kad globālās minerālmēslu cenas jau tā ir uzskrējušas debesīs, ES lauksaimniekiem tie ir vēl par 20–40 % dārgāki nekā citur pasaulē dažādu ES “klimata nodokļu” dēļ.
Neskatoties uz ārkārtīgi augsto minerālmēslu cenu un potenciālu mēslojuma iztrūkumu, Eiropas institūcijas neplāno atteikties no zaļā kursa iniciatīvas aplikt mēslojuma ražošanu un ievešanu ar nodokļiem. Jāatzīst, ka pēc lauksaimnieku protestiem parādījās zināms cerību stars, jo Eiropas Komisija sāka darbu pie mehānisma, kā CBAM klimata nodokli minerālmēsliem varētu atlikt. Taču šī iniciatīva ir iesprūdusi birokrātijas džungļos un nebeidzamās diskusijās gan Eiropas Parlamentā, gan Ministru padomē.
Vai mūs sagaida ļoti dārga pārtika, nemieri un masveida migrācija?
Īstermiņā pārtikas cenas turēsies esošajā līmenī, iespējams, ar ļoti nelielu pieaugumu. Pat neskatoties uz to, ka graudu cenas kopš Hormuza šauruma blokādes ir palielinājušās par 10–15 %, tirgi joprojām ir nogaidoši un “taustās”. Straujais minerālmēslu cenu lēciens, visdrīzāk, samazinās 2026. gada pasaules graudaugu ražību, taču to vēl daļēji varēs kompensēt ar globālajiem krājumiem. Visskarbākā situācija iestāsies pēc 2026. gada sezonas, kad lauksaimniekiem būs jālemj par nākamā gada sējumu ierīkošanu, taču mēslojuma krīzes dēļ sējumu ierīkošana nebūs ekonomiski pamatota.
Mēģinot paredzēt nākotni, ir jāapskata divi scenāriji – optimistiskais un pesimistiskais. Optimistiskākajā scenārijā izspruksim cauri vien ar krietni dārgāku pārtiku, bet pastāv arī pesimistiskais scenārijs – pamatīgs pārtikas cenu lēciens un reāls pārtikas iztrūkums pasaulē, kurš teju vienmēr iet komplektā ar nemieriem trešās pasaules valstīs un tam sekojošu masveida migrācijas vilni.
Ir visai acīmredzami, ka ES nav spējīga atbloķēt Hormuza šaurumu, taču ES pilnīgi noteikti var atcelt vai vismaz uz brīdi atlikt milzīgos klimata nodokļus minerālmēslu ražošanai un ievešanai. Šobrīd jautājums vairs nav par to, vai krīze būs, bet gan par to, kā krīzes apmēru mazināt. Diemžēl ES šobrīd joprojām atrodas nolieguma fāzē un, tā vietā, lai aktīvi mazinātu krīzes ietekmi, dara visu iespējamo, lai krīze būtu pēc iespējas dziļāka un sāpīgāka pašiem iedzīvotājiem.
