Krītoties skābekļa līmenim, zivis pārstāj ēst un iet bojā. Savukārt pārāk duļķains ūdens var aizsprostot žaunas un padarīt zivis uzņēmīgas pret slimībām. Tāpat foreles ir jūtīgas pret slāpekļa un fosfora līmeni, līdz ar to tās nevar dzīvot vidē ar pārāk augstu eitrofikācijas līmeni.

Ja ūdens nav pietiekami tīrs, tādas toksiskas vielas, kā, piemēram, amonjaks var apdedzināt zivju žaunas un sabojāt to imūnsistēmu. Līdz ar to foreļu audzēšanu Rīgas līcī varam uzskatīt par sava veida “lakmusa papīrīti” tam, cik tīra šobrīd ir mūsu jūra.

Kaimiņi var un Eiropa mudina

Pagaidām foreļu audzēšanas jomā Latvija ir krietni vien atpalikusi gan no sava ziemeļu kaimiņa Igaunijas, gan no citām Ziemeļvalstīm, kur foreļu audzēšanas tradīcijas sniedzas gadu desmitgadēs.

Latvieši mīl foreles, un pēc tām ir arī liels pieprasījums pasaulē. Un šobrīd aktīvi tiek apspriests arī pirmais foreļu audzētavas izveides projekts Rīgas līcī.

Šo projektu atzinīgi jau ir novērtējis ES zivsaimniecības un okeānu komisārs Kosts Kadis, kurš šogad februārī viesojās Latvijā. Eiropas Savienība kopumā mudina dalībvalstis aktīvi attīstīt akvakultūru.

Tomēr kā vienmēr ap jaunām un inovatīvām idejām mēdz pulcēties arī apmulsuši un aizspriedumaini ļaudis. Jaunais un progresīvais ir nepierasts, mēdz sapurināt ierasto “skudru pūzni”, radīt daudz jautājumus, kā arī sazvērestības teorijas, mītus un maldīgus pieņēmumus.

Tāpēc arī šī raksta mērķis ir kliedēt bažas tiem cilvēkiem, kurus ir samulsinājuši ap foreļu audzēšanas projektu Rīgas līcī radītie mīti un uz to pamata publiskajā telpā izteiktie maldīgie apgalvojumi.

Izdomātas foreles par 80 eiro kilogramā

Viens no maldīgiem apgalvojumiem, uz ko pamatojas visa foreļu audzēšanas pretinieku nostāja, ir zivju apetītes desmitkārtīga pārspīlēšana. Iedomas par zivju mežonīgo apetīti ir arī pamatā nereāli pārspīlētiem piesārņojuma aprēķiniem no barības vielu atliekām (eitrofikācija).

Ja maldīgās informācijas izplatītājiem būtu taisnība, ka 10 000 tonnu foreļu saražošanai ir nepieciešamas 100 000 tonnas barības, tad veikala plauktā viens kilograms zivju maksātu vismaz 80 eiro un tām vienkārši nebūtu pircēju.
Kādi tad ir reālie fakti par foreļu audzēšanu un barošanu. Lai izaudzētu 10 tūkstošus tonnu foreļu, jūrā zivju dārzos nepieciešams ielaist 3 tūkstošus tonnu smoltu jeb mazo foreļu, kuras ir sasniegušas 0,7 līdz 1 kg svaru. Sezonas laikā to kopējais svars palielināsies par 7 tūkstošiem tonnu, un, lai to sasniegtu, ir nepieciešamas apmēram 8 tūkstoši tonnu barības.

Foreles zivju dārzos tiek pastāvīgi monitorētas un barotas tikai tad, kad tām parādās apetīte. Līdz ar to barības zudumi ir mazāki par 2 % un tiek nodrošināta augsta ūdens kvalitāte, kas ir būtiski svarīga foreļu audzēšanai. Nosēdumi tiek monitorēti un foreļu audzētavas emisiju apmērs ir salīdzinoši nebūtisks.
Papildus uzlabotai monitoringa programmatūrai, kas mēra visus laika un jūras apstākļus, zivis vienmēr uzrauga un baro arī cilvēks, kurš klātienē uzrauga zivju reakciju un to, vai tām ir paredzētā apetīte. Tādējādi ir iespējams pielāgot barošanas daudzumu un biežumu. Atlantijas lasis barojas zem ūdens, savukārt foreles barību uzņem ūdens virspusē, un tas būtiski atvieglo zivju uzvedības uzraudzību.

Par to ikviens jau šobrīd var pārliecināties Dānijas zivju dārzos, kur tiek izmantota tā pati foreļu barība un barošanas metodika, kuru ir plānots izmantot arī Latvijā. Nav neviena zinātniski pamatota argumenta, lai uzskatītu, ka forelēm Rīgas līcī pēkšņi būs kardināli atšķirīga apetīte un tās vēlēsies ēst desmit reizes vairāk.

Vispārzināms ir fakts, ka galveno piesārņojumu Baltijas jūrā rada ne jau zivis, bet gan lauksaimniecības, notekūdeņu un kanalizācija, kā arī kaimiņvalstu radītais piesārņojums. Salīdzinoši foreļu dārzu emisiju apmēri ir niecīgi, tāpēc ir grūti saprast, kāpēc no dažu aktīvistu puses ir tik pārspīlēti liela vēlme protestēt pret ietekmes uz vidi salīdzinoši videi draudzīgu uzņēmējdarbības veidu – zivju audzēšanu jūrā.

Viltīgā žonglēšana ap Jūras plānojumu

Vēl kā viens no argumentiem, kā aizkavēt foreļu audzēšanas uzsākšanu Rīgas līcī, tiek minēts 2019. gada 21. maija Ministru kabineta rīkojums Nr. 232 “Par Jūras plānojumu Latvijas Republikas iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālajai jūrai un ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņiem līdz 2030. gadam” jeb saīsināti Jūras plānojums.

Jūras plānojums ir ļoti apjomīgs dokuments, un tā saturs jāskata konceptuāli. Jūras plānojums nosaka, ka “ir nepieciešams veikt pētījumus par vides apstākļu piemērotību dažādu akvakultūras sugu audzēšanai Latvijas piekrastē”. Tāpat Jūras plānojumā tiek uzsvērts, ka “Latvijas apstākļiem atbilstošākā būtu lašveidīgo zivju akvakultūra” un “nosakot akvakultūras attīstībai piemērotās teritorijas, nepieciešams balstīties uz jaunāko Baltijas jūras (vēlams arī Latvijā veikto) pētījumu atzinumiem”.

Atbilstoši Jūras novērtējumā uzsvērtajai nepieciešamībai veikt aktuālus pētījumus par situāciju Baltijas jūrā un akvakultūras zivju audzēšanu Latvijas piekrastē, jaunākais Baltijas jūras pētījums tika veikts 2024. gadā. “Jūras vides stāvokļa novērtējumu” veica Latvijas Hidroekoloģijas Institūts sadarbībā ar VARAM, ES struktūrfondu, ZM, KEM un Lauku atbalsta dienestu.

Par stāvokli jūrā

Ikvienam ir skaidrs, ka veicot jebkādu saimniecisko darbību, tā radīs noteiktu emisiju daudzumu. Galvenie piesārņojuma avoti Rīgas jūras līcī ir lauksaimniecība, notekūdeņi un kanalizācija. Protams, mēs nevaram vienkārši aizliegt lauksaimniecību, lai uzlabotu stāvokli jūrā. Tāpēc Baltijas jūras vides aizsardzības komisija Helcom ir izstrādājusi BSAP biogēnu samazināšanas shēmu. Tātad tas ir plāns jūras vides uzlabošanai un eitrofikācijas samazināšanai.

“Jūras vides stāvokļa novērtējumā” pētot aktuālo eitrofikācijas līmeni secināts, ka barības vielu slodze šobrīd ir ievērojami mazāka nekā Helcom noteiktais līmenis. Kopējā slāpekļa slodze uz Rīgas līci bija 35 301 tonnas gadā, atbilstoši Helcom Latvijai kopējā pieļaujamā slāpekļa slodze ir 43 074 tonnas gadā. Savukārt kopējā fosfora slodzes uz Rīgas līci bija 852 tonnas gadā, Latvijai kopējā pieļaujamā slodze ir 1 061 tonnas gadā.

Līdz ar to varam secināt, ka foreļu audzētavas salīdzinoši mazie emisiju apmēri (slāpeklis veidotu tikai 0,7 % no vidējās gada slodzes, bet fosfors – 2,6 % no vidējās gada slodzes) neradītu vērā ņemamu papildus slodzi jūrai un pat ne tuvu nesasniegtu Helcom pieļaujamo slodzi un ļautu Latvijai izpildīt Helcom noteiktos mērķus jūras vides uzlabošanai.
Ņemot vērā aktuālos datus un jaunāko Jūres vides novērtējumu, ir saprotams arī 2024. gada 13. augusta Ministru kabineta rīkojums Nr. 664 par divu laukumu noteikšanu pie Mērsraga un Rojas akvakultūras darbības uzsākšanai Rīgas līci.

Piemērotākās tehnoloģijas

Viens no maldīgajiem uzskatiem, kas mēdz izskanēt publiskajā telpā, ir mēģinājumi pozicionēt atvērtos sprostus jūrā, kā novecojušu tehnoloģiju. Gluži pretēji - atvērtie sprosti ir vienīgā tehnoloģija, kas ir pierādījumos balstīta un sevi apliecinājusi kā ilgspējīgu un komerciāli veiksmīgu. Jaunas foreļu audzētavas, kurās izmanto atvērto sprostu tehnoloģiju, tiek veidotas visā pasaulē. Tā, piemēram, arī Igaunijā pirms pāris gadiem jūrā darbību uzsākusī foreļu audzētava izmanto tikai atvērtos sprostus.

Pēdējās desmitgadēs atklāto sprostu tehnoloģijas ir strauji attīstījušās piedzīvojot dažādus inovatīvus uzlabojumus. Jaunās tehnoloģijas ir daudz izturīgākas un stabilākas, nodrošinot iespēju foreļu dārzus izvietot vairāku kilometru attālumā no krasta, kā to ir iecerēts darīt arī Rojā un Mērsragā.

Slēgtas vai daļēji slēgtas sprostu sistēmas, joprojām ir eksperimentālā posmā un to izmantošanai parasti ir kāds konkrēts specifisks izstrādes mērķis. Piemēram, daļēji slēgti sprosti tiek veidoti, lai pasargātu foreles no jūras utīm, nevis lai samazinātu emisijas. Jūras utis ir problēma ūdens vidēs ar lielu sāļuma līmeni, savukārt Rīgas līcī jūras utis nav problēma un tāpēc šāda tehnoloģija ir nevajadzīga. Slēgtas vai daļēji slēgtas sistēmas nedaudz samazina barības vielu emisijas, tomēr vienlaikus tām ir nepieciešams daudz vairāk elektroenerģijas un tām ir vairākkārt lielāks CO2 nospiedums.

Rīgas līcī plānotais projekts balstās BAT (Best avalaible technology) principa piemērošanā. Mūsdienās būtiskās inovācijas foreļu audzēšanā galvenokārt ir saistītas nevis ar sprostu tehnoloģiju, bet gan ar barību un barošanas sistēmām, kas ļauj vairākas reizes samazināt emisiju līmeni.

Sadarbība ar zvejniekiem un tūrisma sektoru

Foreļu dārziem speciāli izvēlētās teritorijas, kas nevienam netraucē un nerada vides riskus. Foreļu dārzi praktiski nebūs redzami no krasta - tie atradīsies 5 kilometru attālumā. To augstums virs ūdens būs aptuveni 1,5 metri un acīgākiem meklētājiem foreļu dārzi šķitīs kā neliela strīpiņa pie horizonta līnijas.

Arī teritorijas ziņā foreļu audzētavas jūrā aizņems ļoti niecīgu platību – Rojā zivju dārzus plānots izvietot 3,69 kvadrātkilometru platībā un Mērsragā – 1,97 kvadrātkilometru platībā. Līdzīgi kā citās valstīs, kur jau aktīvi nodarbojas ar foreļu audzēšanu (Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Igaunija), arī Latvijā paredzēta aktīva sadarbība ar vietējiem uzņēmumiem un zvejniekiem. Audzētava radītu jaunas darbavietas un nodrošinātu, ka reģiona tradicionālas nozares – jūrniecība un zivsaimniecība – attīstās.

Ierasta ir prakse, ka foreļu audzētavas atrodas blakus zilā karoga pludmalēm, jo zivju dārzi tūristus nevis neatbaida. Piemēram, Igaunijā foreļu audzētavas šobrīd aktīvi darbojas pie Sāmsalas un kaimiņos esošās Hījumā salas, kas ir tūristu iecienītas apmeklējuma vietas. Tāpat arī pasaules slavenu kūrortu krastos, kā piemēram Korfu salā, tiek veikta apjomīga zivju audzēšana atklātos dārzos, un tūristi ir sajūsmā par tīrajām pludmalēm un dzidro ūdeni.

Kāpēc Latvijā nepieciešamas foreļu audzētavas?

Zivrūpniecība ir tradicionāla Latvijas tautsaimniecības nozare. Turklāt tā ir viena no nozarēm ar augstu eksporta potenciālu. Tā ir arī viena no tām retajām nozarēm, kas konsekventi nodrošina pozitīvu importa-eksporta saldo.

Tomēr ņemot vērā to, ka Baltijas jūrā pieejamie zivju resursi ir samazinājušies, vietējiem ražotājiem trūkst zivis. Foreļu audzētavas izveide Rīgas līcī ļautu kompensēt šo zivju resursu iztrūkumu, mazinātu importu, nodrošinātu stabilas darbavietas nozarē un veicinātu zivju produkcijas eksportu. Mēs bieži dzirdam par reemigrācijas un reģionu attīstības nozīmi Latvijas sociālekonomiskās labklājības celšanai. Šis projekts veicinās emigrējušo cilvēku atgriešanos, kas šobrīd strādā foreļu audzētavās Ziemeļvalstīs un Lielbritānijā, nodrošinot konkurētspējīgas algas. Jo kā gan citādi mēs varam sagaidīt, ka tautieši atgriezīsies mājās, ja viņiem šeit nav kur strādāt? Kopumā piejūras reģionā paredzēts izveidot apmēram 60 pastāvīgas darbavietas un sezonāli nodarbināt vēl 150 darbiniekus.
Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst par pārtikas drošību, it īpaši ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju, karu Ukrainā un Irānā. Spējai nodrošināt Latvijas iedzīvotājus un ražotājus ar kvalitatīvu vietējo produkciju vajadzētu būt valsts līmeņa prioritātei.

Foreļu audzēšana vides ietekmes ziņā ir desmitkārt efektīvāka, nekā piemēram liellopa gaļas audzēšana. Tāpēc ņemot vērā ekonomiskos, sociālos un pārtikas drošības ieguvumus, ir nesaprotama dažu aktīvistu vēlme iet pretēji likumā noteiktajai kārtībai un iebilst pat pret ietekmes uz vidi novērtējuma procesa uzsākšanu. Ņemot vērā visus ieguvumus, noteikti ir vērts vismaz mēģināt izveidot jūras foreļu audzētavu arī Latvijā. Nevis kārtējo reizi sūkstīties, ka Igaunija mums atkal ir priekšā un foreļu audzētavas jūrā spēj izveidot tikai viņi, ne latvieši.