Lai
gan aizvadītā gada izskaņā pēc publiskajā telpā izskanējušās
kritikas politiķi solīja privātskolām skolēnu minimālā skaita
kritērijus nepiemērot, pagājušajā nedēļā, tiekoties ar
privātskolu direktoriem, ministrijas vadība šādu solījumu vairs
nepieminēja.
Tikpat neskaidrs palika arī jautājums, vai skolas
tiks mērītas pēc kvantitatīvajiem vai kvalitatīvajiem
rādītājiem, un kādi būs kritēriji. Tā kā Izglītības un zinātnes ministrija beidzot
aicinājusi uz sarunu arī "privātos" un cerams, ka viss vēl nav
izlemts un dialogs ir iespējams.
Noteikto
slieksni pārsniedz tikai daži
Jautājums
par līdzfinansējuma piešķiršanu privātskolām, kā slieksni
nosakot konkrētu skolēnu skaitu, ticis apspriests jau vairākus
mēnešus. Ja sākotnēji tika runāts tikai par vidusskolu līmeni,
tad šobrīd rodas sajūta, ka finansējums tiks pārtraukts visā
posmā no 1. līdz 12. klasei, ja skolā nebūs vismaz 350 skolēnu.
Tā kā privātās izglītības iestādes tiek dibinātas ar mērķi
nodrošināt personisku pieeju katram skolēnam, īstenojot arī
iekļaujošu izglītību, šāds skolēnu skaits nav gandrīz
nevienai privātskolai, izņemot izglītības iestādes, kas īsteno
tālmācību.
Taisnīgāk
ir skatīt vērtējumu dinamiku
Lemjot
par līdzfinansējumu ikvienai skolai, neatkarīgi no tā, vai skola
ir pašvaldības vai privātā izglītības iestāde, jāatceras, ka
ir divu veidu kritēriji – kvantitatīvie un kvalitatīvie. Un, arī
izmantojot kvalitatīvos kritējus, jāņem vērā vairāki aspekti.
Šobrīd Izglītības kvalitātes valsts dienests kā vienu no
kritērijiem ir noteicis vidējos vērtējumus valsts pārvaldes
darbos. Lai gan pašvaldību skolās arī mācās dažādi bērni,
nav noslēpums, ka ceļu uz privātu skolu atrod vecāki, kuru
bērniem nepieciešama personiskāka pieeja.
Privātajās izglītības
iestādēs mācās salīdzinoši liels skaits bērnu, kuriem ir
nepieciešama šaurāka vide un individuālāka pieeja, kā arī
reemigrantu un cittautiešu bērni. Liela daļa no viņiem latviešu
valodu tikai apgūst vai ir aizmirsuši, vēl daļa – pieraduši
pie citas izglītības sistēmas un metodēm, tāpēc nespēj
izpildīt sistēmas noteiktus kritērijus. Tā vietā, lai pilnīgi
visus mērītu pēc vienas mērauklas, daudz taisnīgāk būtu skatīt
vērtējumu dinamiku.
Ja bērns uzsāk mācības ar 0 latviešu
valodā, bet pēc laika sasniedz 1,7 – tā ir izaugsme. Kāpēc tas
netiek ņemts vērā? Lielākā daļa privātskolu īsteno iekļaujošo
izglītību, palīdz vieglāk un ātrāk integrēties sabiedrībā
reemigrantu un cittautiešu bērniem un vienlaikus saņem kritiku par
zemajiem rādītājiem valsts pārbaudes darbos.
Vienlīdzīgas
iespējas visiem bērniem un vecākiem
Vienlīdzība kā viena no cilvēka pamattiesībām minēta
Satversmē, arī tās preambulā noteikts, ka saliedētas sabiedrības
pamats ir vienlīdzība, tad kāpēc tas netiek attiecināts uz
visiem bērniem? Par vienlīdzību tiesībās izvēlēties runā
virkne likumu un normu, tostarp ANO Konvencija, Eiropas Cilvēktiesību
Konvencija, arī Izglītības likuma 57. pants. Kāpēc izglītības
politikas veidotāji nāk klajā ar idejām, kas ir pretrunā
Satversmei?
Visiem bērniem un visiem vecākiem jābūt vienādām
izvēles iespējām. Arī finansējumam, kas nāk no valsts un seko
bērnam, ir jābūt vienādam. Nevajag uzskatīt, ka visa demokrātija
ir apdraudēta, jo zem saukļa "nauda seko skolēnam" ir slikta
ideja. Patiesība slēpjas vēlmē nedot naudu visiem vienlīdzīgi,
bet tikai vienlīdzīgākajiem - tiem, kuri mācās lielās masu
sistēmās.
Privātie
ārpus spēles laukuma
Izglītības
telpā privātskolas vienmēr ir jutušās kā spēlētājs, kurš ir
ārpus laukuma. Diskriminācijas iezīmes manāmas arī citos
aspektos, piemēram, privātie nevarēja būt starp Skola2030
pilotskolām, arī dalībai Eiropas projektos priekšroka tiek dota
valsts skolām, atšķiras arī atbalsts pedagogu profesionālajai
pilnveidei, maksa sabiedriskajā transportā u.tml. Ar ko tad
privātskolas pedagogs ir sliktāks? Privātais sektors ir sevi
pierādījis – 8000 bērni iet bērnudārzos, jo "nauda seko
skolēnam" pilda savu funkciju. Ja adekvāts finansējums būtu arī
skolās, privāto izglītības iestāžu īpatsvars tikai pieaugtu.
Apdraudēta pastāvēšana
Manuprāt,
pateikt, lai par privātajām skolām rūpējas to dibinātāji, ir
pārāk vienkāršota attieksme. Uz jautājumu, kas tik būtiski skar
bērnus, nevar skatīties tik primitīvi. Lai pilnvērtīgāk
izprastu situāciju, būtu nepieciešama diskusija par to, ko bērns
iegūst lielā vai mazā skolā, tāpat kā dialogam par izglītības
filozofiju kopumā, jo šobrīd nav skaidrības – kādā virzienā
mēs ejam? Neticu, ka visi gribēs mācīties masu skolās. Turklāt,
tad rodas jautājums – kad IZM noteiks maksimālo bērnu skaitu
klasē?
Baidos,
ka, pieņemot lēmumu par skolēnu skaitu kā kritēriju un nosakot
slieksni 350 skolēni, daudzas privātskolas beigtu pastāvēt. Tas,
savukārt, ļoti ietekmētu neskaitāmu bērnu izaugsmes un
attīstības iespējas. Arī privātskolu absolventu pulkā regulāri
ir bērni, kuri saņem Ministru kabineta diplomus un stipendijas par
augstiem mācību sasniegumiem. Tas skaidri parāda, ka līdzās
mācās spoži bērni un tie, kuri var būt spoži tikai tad, ja
viņiem ir atbalsts.