Ar vietējo tirgu vien labklājību neuzcelsim, – eksports ir obligāts ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums. Taču pašlaik Latvija nebūt “nenosmeļ visu krējumu”. Lai konkurētu enerģiskāk, mums jānoņem rokas bremze lielajiem Latvijas uzņēmumiem un stratēģiski jāfokusējas uz eksportu, kura preču un pakalpojumu kopējais apjoms ir pielīdzināms aptuveni divām trešdaļām no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) vērtības.
Latvijas valstij un pašvaldībām piederošās kapitālsabiedrības ar daudzu miljardu apgrozījumu veido būtisku daļu ekonomikas. Tomēr eksportā to īpatsvars ir niecīgs (izņēmums ir AS “Latvenergo”, kas apgroza pat 73 % nozares eksporta). Tātad tikai daļa ekonomikas nes jaunu naudu Latvijai, otri sēž mājās. Ne bez iemesla: valsts kapitālsabiedrības ir viena no visvairāk diskriminētajām uzņēmumu grupām Latvijā. Likumdošanā iebūvēts, ka šīm kapitālsabiedrībām jāturas tikai pie tiem uzdevumiem, kurus savulaik izvirzīja PSRS Valsts plāna komiteja, vieniem jācērt koki, otriem jāpiegādā pasts. Jebkādas atkāpes un brīvdomīgi centieni darboties brīvajā tirgū pēc normāliem biznesa principiem, visticamāk, tiktu uztvertas kā tirgus kropļošana. Tikmēr jūs šodien apmeklējāt “Omniva” pakomātu un saņēmāt sūtījumu, izmantojot Igaunijas valstij 100 % piederoša pasta uzņēmuma pakalpojumus. Kāpēc Igaunijas valsts uzņēmumam Latvijas tirgū ir vairāk tiesību nekā “Latvijas Pastam”, kuram katra “kustība” jāsaskaņo ar Ministru kabinetu?
Statistika rāda, ka vecajā Eiropā lielāko daļu ieguldījumu pētniecībā un attīstībā (R&D) veic tieši lielie uzņēmumi. Nevis jaunuzņēmumi, nevis augstskolas vai Valsts kase. Ja skatāmies uz Latvijas lielo uzņēmumu topu, puse tajā esošo uzņēmumu ir ārvalstu filiāles (kas R&D Latvijā ieguldās minimāli), bet otra puse – valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kam inovāciju process ilgstoši ir bijis noliegts un tabu. (Te atkal ir pa retam izņēmumam, piemēram, nacionālie/privātie izcilnieki “Latvijas Finieris” un “Mikrotik”). Sanāk, ka Latvijā tikpat kā neviens lielais uzņēmums neiegulda R&D. Tas atspoguļojas mūsu statistikā un turībā – nekādi nevaram izlauzties no vidējo ienākumu slazda.
Bet cerība ir. Jau daudzus gadus teju vai pagrīdes apstākļos valsts kapitālsabiedrību pārstāvji pulcējas Valsts inovatīvo kapitālsabiedrību iniciatīvā (VIKI), lai viens otru atbalstītu un skarbā cīņā pakāpeniski nomestu važas, kas neļauj pelnīt naudu. Šī cīņa nes augļus: ar katru gadu R&D ieguldījumu rādītāji uzlabojas, un arī valdības “burbulī” aug izpratne par iespējām, kā izmantot kapitālsabiedrības valsts ekonomisko mērķu sasniegšanai, ko veiksmīgi dara arī citas valstis. Ja var zviedri, igauņi, somi un poļi, varam arī mēs!
Visasāko reakciju pret kapitālsabiedrību “pagrīdes” darbību parasti izraisa (nereti pamatotās) bažas, ka valsts kapitālsabiedrības, bruņojušās ar izmēru, kapitāla pieejamību un, iespējams, pat ministriju resora atbalstu, pārdalīs savās nozarēs jau tā nožēlojami mazo vietējo pīrādziņu. Tas būtu skumji. Priecīgi būtu, ja kapitālsabiedrības atrastu sevī spēku lauzties ārvalstu tirgos ar eksporta produktiem (kā to dara “Igaunijas Pasts” vai “Latvenergo”) vai izpirkt uzņēmumus citās valstīs (kā Zviedrijas valstij piederošais “Vattenfall”). Tas radītu jaunu mērogu (kura mums mazajā Latvijā trūkst) un nestu naudu (kuras nekad nav gana).
Otrs pretarguments bieži trāpa punktā, ka valsts kapitālsabiedrības ir slikti pārvaldītas. Jā, tām nav viena privāta saimnieka, bet ne visi privāti uzņēmumi ir efektīvi. Arī daudzi lieli ārvalstu uzņēmumi nav efektivitātes paraugi. Visu nosaka vadības komanda un akcionāra uzstādījums, bet labas komandas var atrast. Veiksmīgi atraisot valsts kapitālsabiedrību rokas eksporta un uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas darījumiem, mēs iegūtu to, kā mums tik ilgi ir trūcis, – lielus, mērogotus nacionālus uzņēmumus, kas koncentrētu cilvēkkapitālu jaunas naudas pelnīšanai.
