Kāpēc pie mums ir lētākās cigaretes un alkohols Eiropas Savienībā? Kās traucē celt nodokļus šim segmentam? Nozelētais arguments, ka pieaugs kontrabanda? Muļķības. Tas ir pavisam citu nozaru jautājums – ja ir kontrabanda, tad tā ir jāapkaro ar represīvām metodēm tiem, kas par to saņem algu no nodokļu maksātāju kabatām. Jeb varbūt traucē alkohola un tabakas ražotāju lobijs?

Kāpēc gan valstij neregulēt sabiedrības patēriņu ar nodokļu metodēm? Uzlieciet akcīzi precēm ko tirgo makdonalds, hesburgers, koka-kola un saldumu ražotāji Atceliet PVN svaigiem dārzeņiem, salātiem un citai veselīgai pārtikai. Tādejādi arī tie cilvēki, kas ikdienā neseko veselīga uztura piramīdas principiem, finansiālu apsvērumu dēļ izvēlēsies patēriņam lētāku liellopa gaļu un svaigus dārzeņus nesamērīgi dārgo e-desu un pommes frites vietā.

Atbrīvojiet no nodokļiem fitnesa klubus, samaziniet nodokļu slogu sporta preču tirgotājiem un periodikai, kas apraksta veselīgu un fiziski aktīvu dzīves veidu. Palieliniet algas tiem valsts sektorā strādājošajiem, kas uz darbu brauc ar divriteni. Privātais bizness jums sekos. Sabiedriskajā televīzijā nav neviena TV raidījuma, kas būtu veltīts aktīva dzīves veida veicināšanai. PSRS un agrīnajos valsts neatkarības gados ik rītu vismaz bija TV rīta vingrošana. Valsts veiksmīga attīstība ir iespējama tikai starp-sektorālā dimensijā. Tā ir ābece.

Otrs jautājums ir par piešķirtās naudas izlietošanu. Cik tā būs efektīva? Kāds privātas medicīnas iestādes vadītājs pirms vairākiem gadiem izteicās, ka „medicīnas iestādes būs spējīgas apēst jebkuru naudas daudzumu un naudas vienmēr būs par maz”. Ja salīdzina mediķu izteikumus šajā tēmā desmit gadu griezumā, ir redzams, ka retorika nav mainījusies ne par mata tiesu.

Protams, pirms gada veiktie grozījumi veselības aprūpes finansēšanas noteikumos, kas izslēdza no valsts apmaksāto pakalpojumu klāsta virkni medicīnas pakalpojumu, galvenokārt stacionārajā jeb slimnīcu aprūpē, atstāja ievērojamu iespaidu uz nozari. Tomēr pakalpojumu sniedzēji pārgrupējās, optimizējās un veica virkni citu darbību, kas ļāva tiem vairāk vai mazāk veiksmīgi dzīvot tālāk. Nav arī dzirdēts par slimnīcu masveida bankrotiem.

Viens piemērs. Nauda tika nogriezta stacionārajai aprūpei, bet lielā mērā saglabāta ambulatorajai. Kas ir loģiski, jo, ja cilvēku izārstē ambulatorā līmenī, tad vajadzība pēc stacionāra neradīsies. Arī izmaksu efektīvāk. Tomēr liela daļa slimnīcu (ja ne visas) ātri adaptējās un tos pakalpojumus, ko tradicionāli sniedza diennakts stacionārā, pārprofilēja par t.s. dienas stacionāriem, ko valsts bija iekļāvusi apmaksājamo pakalpojumu sarakstā. «Pēkšņi» izrādījās, ka lielai daļai diagnožu, lai pacients izārstētos, nemaz nevajag nakšņot slimnīcā. Attiecīgi mazāk ēdienreižu, mazāka personāla iesaiste, mazākas apkalpošanas izmaksas. Dienas stacionāri aizgāja «uz urrā».

Tā kā, ja jau ļoti grib tad var. Acīmredzot šis ir tas gadījums, kad spēles bumba atrodas vienlaicīgi abās laukuma pusēs.