Nupat kritiku neiztur arī savulaik dzirdētie apgalvojumi, ka Latvijā esot lētākā degviela Baltijas valstīs. Salīdzinot 95. markas benzīna Statoil uzpildes stacijās Latvijā un Igaunijā, nākas konstatēt, ka kaimiņos šos produkts maksā aptuveni par četriem santīmiem lētāk.

Vēl jo vairāk - ir skaidri zināms, ka līdz ar degvielas akcīzes nodokļa celšanu benzīnam šā gada vidū tā cena palielināsies vēl par diviem santīmiem, un nav vēl zināms, cik lielā mērā tā augs elektroenerģijas tarifu kāpuma rezultātā jau no piektdienas. Nu, vismaz uzzināsim, cik daudz Latvijā vēl ir tādu juridisko un fizisko personu, kas var atļauties apmaksāt tik dārgu produktu. Ir jau gari un plaši apspriests, kādu ļaunumu valsts tautsaimniecībai Valda Dombrovska (Vienotība) valdība riskē nodarīt, šādā veidā mākslīgi vēl vairāk palielinot benzīna cenas. Vismaz varēsim droši teikt, ka pie tā vistiešākajā mērā ir vainojamas divas personas - Lībijas diktators Muammars Kadafi un Dombrovskis.

Tomēr ne mazāk svarīgs jautājums šajā sakarā ir - ko iegūst autovadītāji, maksājot tik augstu cenu, ko lielā mērā veido valdības noteikti maksājumi?! Savulaik satiksmes ministrs Vilis Krištopans solīja, ka autovadītājiem gan nāksies maksāt akcīzes nodokli, tomēr pretī viņi saņems gan esošo ceļu remontus, gan arī jaunu šoseju izbūvi. Labākais, ka šis bija viens no izcili retajiem politiķu solījumiem, kas pat tika pildīts. Diemžēl tikai sākotnēji… Šobrīd tiek plānots uzmest pāris santīmu katram benzīna litram tikai tāpēc, lai varētu parādīt starptautiskajiem aizdevējiem, ka Latvija spēj konsolidēt valsts budžetu vēl par 50 miljoniem latu, tā arī neveicot sen solītās strukturālās reformas. Tajā pašā laikā Rīgā vien ikgadējai ceļu bedrīšu lāpīšanai tiek plānots tērēt miljonu latu. Protams, auto īpašniekiem priecīga ziņa ir tā, ka šīs bedrītes tiks aizlāpītas, un tas nav mazsvarīgi, tomēr ir skaidrs, ka tā ir stipri vien neefektīva investīcija, jo tās lietderība beigsies vēlākais nākamā gada pavasarī. Tuklāt ir arī labi zināms, ka, neveicot kārtīgu ceļu remontu, bedrīšu lielums un skaits katru gadu palielinās. Tātad to lāpīšanai katru gadu teju vārda tiešā nozīmē zemē jāiegulda arvien lielāka summa, kas valsts kontekstā ir mērāma vairākos miljonos latu.

Ja reiz valdība nav spējīga atrast citu veidu, kā atskaitīties aizdevējiem, tad vismaz akcīzes nodokļa celšanas rezultātā iegūtā nauda ir jāizmanto caurspīdīgi, to ieguldot kvalitatīvā ilgtermiņa ceļu un ielu remontā. Ir jāpārtrauc šobrīd izveidojusies absurdā situācija, kas jau šogad eskalēsies, kad auto īpašnieki maksā arvien lielākas naudas summas degvielas akcīzes nodokļa veidā, bet pretī saņem aizvien sliktākus ceļus, kuru bedru lāpīšanai valsts un pšavaldības tērē milzīgas summas, skaidri zinot, ka jau gadu vēlāk šim mērķim vajadzēs vēl vairāk naudas.