Vispirms jāpiekrīt tiem sporta speciālistiem, kas atgādina, ka Latvijā ir tieši tik vērā ņemamu sportistu, cik mēs viņus zinām. Arī finansējums daudzās pasaules valstīs ir lielāks. Turklāt šeit runa ir ne tikai par valsts atbalstu, bet arī to naudu, ko var atļauties maksāt privātie investori. Nav gan tā, ka uzņēmēji nevēlētos atbalstīt sportistus, dodot naudu viņu sagatavošanai. Uzņēmēji droši vien visi kā viens apgalvos, ka šim mērķim atvēlētās summas ir visnotaļ lielas, un viņiem būs taisnība. Problēma slēpjas faktā, ka summas, kas Latvijas uzņēmumiem ir pietiekami lielas, pasaules sporta dzīves kontekstā ir niecīgas. Un gaušanās, ka atsevišķos sporta veidos mūsējie saņem uz Latvijas vidējās algas fona tiešām ļoti augstu atalgojumu, neparādot diez ko izcilu sniegumu, nav rādītājs. Nemaksājot kaut cik pieklājīgas algas, var panākt vien to, ka mūsu sportisti dos priekšroku ārzemju klubiem.

Tiesa, atsevišķs stāsts ir par to, ka šim mērķim daudzus gadus finansējumu ir atvēlējušas arī struktūras, kam tas vispār nebūtu jādara - Aizsardzības ministrija, valsts uzņēmums Latvijas Valsts meži utt. Diez vai kādam nodokļu maksātājam būtu pieņemami, ka viņa maksātā nauda tiek novirzīta kāda sporta kluba atbalstam laikā, kad nav atrisinātas daudz dažādas vitāli svarīgākas problēmas. Kronis visam nenoliedzami ir Rīgas dome, kas pamanījās uzturēt pati savu basketbola klubu, turklāt tik nemākulīgi, ka tas gan tajā esošajiem spēlētājiem, gan arī pašvaldībai radīja vienas vienīgas problēmas. Saprotams, kāpēc naudu sportam dod uzņēmumi. Firmas logo uz futbolista Māra Verpakovska krekliņa vai Andra Dambja rallija džipa garantē zināmu atpazīstamību, palīdzot konkurences cīņā. Taču nekādi nav skaidrs, ar ko gan konkurē, piemēram, jau pieminētā Rīgas dome vai kāda no ministrijām.

Tajā pašā laikā nupat minētais nenozīmē, ka valstij sportā nauda nebūtu jāiegulda. Tas ir jādara, turklāt pietiekami lielā apmērā. Nevis dibinot savus sporta klubus un lipinot ministriju logo uz sportistu krekliņiem, bet gan attīstot sporta skolas, kā arī iespējas sportot tiem, kas to vēlas un kam tas padodas. Pirmkārt, mazāk būtu pusaudžu, kas, garlaicības mākti, klīst pa ielām, radot problēmas drošībsargājošajām institūcijām un sabiedrībai kopumā. Otrkārt, runa ir par šīs valsts jau tā paknapo tēlu. Būsim godīgi - Jeļenas Prokopčukas starti Ņujorkas maratonā vai Artura Irbes uzņemšana hokeja slavas zālē Latvijai dod lielāku pozitīvo atpazīstamību, nekā, teiksim, NATO samits Rīgā.