.Taisnības labad gan jāteic, ka šādi varētu raksturot pārliecinoši lielāko daļu oficiālo vizīšu valsts vadītāju līmenī, neatkarīgi no tā, kurš ar ko un kur tiekas - tie ir sava veida pieklājības pasākumi bez praktiskas nozīmes.

Tomēr nu var runāt arī par kādu būtisku pavērsienu, kura saknes gan ir meklējamas senākā pagātnē. Runa ir par izskanējušo vēsti, ka tuvāko astoņu gadu laikā no Rīgas uz Maskavu varētu tikt izbūvēts ātrgaitas dzelzceļš, šajā projektā ieguldot aptuveni 4,2 miljardus latu. Vēl jo vairāk - tiek uzsvērts, ka Krievija šāda projekta realizācijā esot ļoti ieinteresēta, ņemot vērā, ka tā ir izcīnījusi tiesības 2018. gadā Maskavā rīkot pasaules futbola čempionātu. Skaidrs, ka Latvijai nav ne tik lielas naudas, ne, būsim godīgi, arī nepieciešamā vēriena (domāšanas), lai realizētu tik milzīgus projektus. Respektīvi, šeit vislielākā loma būs Krievijas un Eiropas Savienības spējai atrast kopīgu valodu par naudas «samešanu» jaunas dzelzceļa līnijas izveidei, kas būtu izdevīgs projekts abām pusēm. Perspektīvā šādu līniju varētu pagarināt arī uz citām ES valstīm, attīstīt kravu pārvadājumus utt. Tajā pašā laikā ir kaut kas, ko Latvija šajā sakarā varētu darīt, tādējādi nostiprinot savu tranzītvalsts statusu nākotnē.

Runa ir par ievērojamu infrastruktūras objektu, kas būtu gana nozīmīgs Latvijas ekonomikai un kuru mūsu valsts pati saviem spēkiem, kā jau minēts, nespēj realizēt. Tāpēc šobrīd valsts uzdevums ir radīt pietiekami apmierinošus apstākļus šā projekta realizācijai no savas puses, neradot tam, piemēram, birokrātiskus šķēršļus. Nedrīkst aizmirst, ka Latvija nebūt nav vienīgā valsts uz Rietumiem no Krievijas. Citiem vārdiem sakot, gadījumā, ja Latvijā kārtējo reizi sāksies kaut kas līdzīgs nenomedītā lāča ādas dalīšanai vai kas tamlīdzīgs, gan Krievija, gan, starp citu, arī Eiropas Savienība var nolemt, ka būvēt šādu dzelzceļa līniju no Maskavas uz Viļņu vai Varšavu ir izdevīgāk.

Šajā kontekstā atliek atcerēties kaut vai situāciju, kāda savulaik izveidojās saistībā ar bēdīgi slaveno Nord stream gāzes vadu. Kamēr Baltijas valstis kaut ko domāja, vētīja un sprieda, Krievija un Vācija izvēlējās iet dārgāku ceļu - būvēt šo abas lielvalstis savienojošo naftas vadu pa jūru. Skan dīvaini - realizēt dārgāku projektu izrādījās vienkāršāk, nekā vienoties ar dažām tranzītvalstīm. Nedrīkst pieļaut, lai ar minēto ātrgaitas vilciena līniju notiktu kaut kas līdzīgs. Turklāt cerams, ka sadarbība šajā jomā dos arī stimulu abām valstīm veikt kopīgu autoceļu būvniecību. Piemēram, beidzot uzbūvēt vēl padomju gados sākto šoseju Rīga - Maskava.