To intervijā Neatkarīgai saka Pacifika Luterāņu universitātes goda dekāns, profesors Gundars Ķeniņš-Kings. Viņš norāda: Latvijas nelaime ir tā, ka Latvija, lai arī divdesmit gados ir tikusi uz priekšu, būtībā ir vāja. Vāja kā tauta, vāka kā valsts. Un vāja savā izdarībā. Viņš uzskata, ka valsts 20 gados nav sasniegusi tādu apsviedību un ieviesusi jauninājumus, kas šādu pārmaiņu laikā liktos nepieciešami.

«Es neredzu nekādu īpašu progresu no tiem ietaupījumiem, kas tiek uzrādīti. Es neredzu, ka mēs jaunmodīgās feodālās birokrātijas ministrijās kaut ko daudz samazinātu. Birokrātiskie jēriņi pārdzīti no viena aploka otrā, un daži pa ceļam ir apēsti. Tas ir tas ietaupījums. Bet būtībā jēriņi paliek jēriņi un nekādi citi, jauni zvēri tie nav,» vērtē profesors.

Vaicāts, vai šābrīža ekonomikas politikas virziens ir attīstības virziens, viņš norāda, ka virziena nav. «Latvijas apstākļos neapšaubāmi paliks nozares, kuras darīs to, ko tās ir darījušas līdz šim. Varbūt labāk, varbūt sliktāk. Bet – ja kāds grib dzīvot pēc veciem standartiem, tad viņš dzīvos ļoti nabadzīgi. Latvieši uzskata, ka pakalpojumi- tā ir tāda niekošanās, plāno galdiņu urbšana, ka latvieši ir zemkopji un ražotāji,» piebilst Ķeniņš- Kings. Viņš norāda uz Starptautiskā Valūtas fonda dominējošo lomu budžeta taisīšanā. «Valūtas fonds spiež, ko tikai var.

Valūtas fonda lielais mīnuss ir tas, ka viņi uzšķir apmēram piekto lappusi saimniecības teorijas grāmatā un atrod tur devalvāciju jeb cenu maiņu. Abi, gan valūtas, gan cenu pazemināšana, ir ārkārtīgi brutāls un ass ierocis. To lietojums izsauc pretdarbību ātri vien,» saka Ķeniņš Kings.