Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu rīkotajā diskusiju ciklā Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija. Šķelda ir atjaunīgs resurss, kurš izaudzis pašu zemē, kurš ļāvis samazināt fosilo energoresursu importa apjomus un tēriņus, vienlaikus ļaujot šai naudai palikt Latvijā un strādāt tautsaimniecības izaugsmei, kā arī paaugstināt energodrošību valstī. 

Resursu pietiek

„Labā ziņa - Latvijai ir ilgtspējīga biomasa, kas ir pierādāms, un tādējādi mums ir vietējā atjaunojamā zaļā enerģija, tāpēc būtiskākais ir jautājums, kā šo resursu izmantojam,” uz jautājumu par biomasas - pašu zemē izaudzētās zaļās enerģijas - esamību Latvijā atbild Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs. Viņš atgādina, ka Latvijā vēsturiski ir izmantota pašu zemē izaugusī biomasa un arī pašlaik būtībā vairumā Latvijas pilsētu centralizētā siltumapgāde kā resursu izmanto pašu zemē izaudzēto. „Vienlaikus Latvijā ik gadu iegūstamās biomasas apjoms pārsniedz tos apjomus, ko patērējam Latvijā, tāpēc tā dažādos veidos tiek eksportēta uz ārzemēm,” norāda D. Palejs. Viņš gan piemetina, ka tieši šis ievērojamais biomasas eksports ir tas potenciāls, kuru izmantot pašu mājās, tādējādi stiprinot vietējo ekonomiku, vienlaikus paaugstinot energodrošību. „Biomasu var izmantot ne tikai kā energoresursu, bet arī kā izejvielu jaunajiem  produktiem, kuru ražošana stiprinātu Latvijas tautsaimniecību,” uzsvēra D. Palejs. 

Nenoliedzami, ir dažādas aplēses par to, ka tieši par biomasu – koksni, kura pašlaik tiek izmantota kā energoresurss, - pieaugs interese un arī spiediens tās izmantošanai no citiem sektoriem pieaugs. „Koksnei, kura šodien ir energoresurss, ir vairākas citas izmantošanas iespējas, konkrēti, koksnes ķīmijas produktu  ražošanā, jo, piemēram, pašlaik Latvijā nav adekvātu papīrmalkas pārstrādes jaudu, kas būtu līdzvērtīgas šī sortimenta ieguves apjomam,” skaidro D. Palejs. Lai arī ir bijuši mēģinājumi Latvijā izveidot celulozes rūpnīcu, tomēr pašlaik šādas pārstrādes jaudu nav, kaut arī vēsturiski bija Slokas celulozes un papīra fabrika. „Tieši tāpēc joprojām pietiekami lieli apjomi ar papīrmalku ik gadu tiek eksportēti uz Skandināvijā bāzētajām celulozes rūpnīcām,” atgādina D. Palejs. Vienlaikus viņš norāda, ka potenciālajiem jaunajiem koksnes ķīmijas produktiem ir nepieciešams homogēns materiāls, kamēr enerģētikā  pašlaik lielākoties tiek izmantots zemākās kvalitātes materiāls, kuram šodien īsti nav cita patērētāja.

Satrauc neskaidrības riski

„Gren ir viens no lielākajiem enerģētiskās koksnes šķeldas pircējiem Latvijā, jo to izmanto vairākās siltumstacijās, kuras ar siltumu apgādā pilsētu iedzīvotājus, tāpēc jautājumi par šķeldas izmantošanas mākslīgiem ierobežojumiem, piemēram, CO2 nodokļa piemērošanu un citiem apgrūtinājumiem, ļoti satrauc, vēl jo vairāk, ja investīcijas centralizētajā siltumapgādē —  šķeldas koģenerācijas stacijās, katlumājās -  ir ilgtermiņa investīcijas, kur iekārtu darba mūžs ir 20 - 30 gadi,” skaidro Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs  Latvijā  Andris Vanags. Viņš atzīst, ka tieši tāpēc ilgtermiņā  jautājumi par šķeldas optimālu izmantošanu  enerģētikā nākotnē un tās ilgtspēju ļoti satrauc. „Tas mūs satrauc ne tikai kā uzņēmumu, bet arī tādēļ, ka mūsu produktu — siltumenerģiju - pērk iedzīvotāji, un uzņēmums ir atbildīgs savu klientu priekšā, jo jābūt konkurētspējīgiem un piegādāto produktu cenai jābūt pieņemamai patērētājiem,” tā A. Vanags.

Eiropā atkārtoti pierādīja

„Pērn viens no lielākajiem izaicinājumiem Eiropas Savienības mērogā bija, lai šķelda un biomasa skaitītos kā atjaunīgais resurss arī nākotnē,” uz jautājumu par bažām par pašu zemē izaudzētā izmantošanu enerģētikā atbild klimata un enerģētikas ministrs  Kaspars Melnis. Viņš atzīst, ka bija liela diskusija, bet vienlaikus jāsaprot, ka Baltijā tāds ikdienišķs resurss kā šķelda, piemēram, Spānijai, Portugālei šķiet kaut kas unikāls, jo šim valstīm tāda resursa nav. „Dienvidu zemes kolēģis sarunā atzina, ka visus kokus pazīstot personīgi un viņiem nav pašsaprotami, ka vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas aizņem mežs, turklāt nozīmīga dedzināmās šķeldas daļa tiek iegūta no ceļmalām, grāvju tīrīšanas,” tā K. Melnis. Viņš norāda, ka tie koksnes resursi, kuri tiek iegūti grāvju tīrīšanā, apauguma novākšanā gan no tīrumiem, gan ceļmalām, nav tādas kvalitātes, lai tos pašlaik varētu izmantot  augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai citās sfērās, nevis  izmantot enerģētikā. „Milzīgs arguments, kas palīdzēja diskusijās ES ministru līmenī, bija, ka tieši  šķelda – šis pašu zemē izaugušais resurss - palīdzēja atteikties no Krievijas dabasgāzes izmantošanas,” uzsvēra K. Melnis. 

Viņš norāda, ka Latvijā iegūtā šķelda ir būtisks resurss – arguments – pašpietiekamas energodrošības kontekstā, jo ar to varam rēķināties. „Saprotams, ka investējot ir vajadzīga pārliecība 20-30 gadu termiņā par šķeldas izmantošanu kā energoresursu, un arī visās tikšanās, diskusijās uzstāju, ka šķelda bija, ir un būs nepieciešama Latvijas  apkurē –siltumapgādes nodrošināšanā,” tā K. Melnis. Viņš norāda, ka ir jautājums par to, kādus energoresursus izmantojam, ja patiešām neizmantojam šķeldu. „Daudz risinājumu jau nav, jo pāriet uz fosilajiem resursiem ir absurdi, tāpēc ka tādu ieguves iespēju Latvijā nav, un balstīt apkuri uz importētajiem — citās valstis iegūtajiem - resursiem, ņemot vērā pieredzi, Latvija nevar atļauties,” uz jautājumu, vai vispār siltuma ražošanā Latvijai ir kāda alternatīva šķeldai, atbild K. Melnis. Viņš norāda, ka var jau diskutēt par pievienoto vērtību, kvalitāti šķeldai, taču tā ir ļoti labs energoresurss siltuma ražošanai. „Jādomā par to, kā varam pašu resursus vairāk izmantot tajos enerģētikas segmentos, kur pašlaik patērējam fosilos resursus, kuri iegūti citās valstīs,” piemetina K. Melnis.

Diskusijas var atjaunoties

Loģisks jautājums, vai Eiropas Savienības līmenī pēc kāda laika, mainoties cilvēkiem dažādu struktūru vadībā, atkal neatjaunosies diskusijas par šķeldu, kā energoresursu Latvijā, Baltijā. „Eiropas Savienība ir pragmatiska plānotāja, un regulāras diskusijas ir loģiskas, taču tas jau būs par to, ko darīt pēc 2040. gada, kas pašlaik ir noteiktais atskaites mērķa termiņš,” komentē K. Melnis. Viņš norāda, ka visi rēķinās ar pieņemtajiem lēmumiem, uzņēmumu veiktajām investīcijām, tāpēc nevar notikt spēlēšanās, kad vienu brīdi šķelda ir atjaunojamais energoresurss, bet otrā vairs nav. „Tieši tāpēc tuvākajā laikā Eiropas Savienības līmenī šādu diskusiju par koksni kā atjaunīgo energoresursu nebūs, taču, sākot plānošanu jaunam ciklam – pēc 2040. gada –, diskusija par to būs, un Latvijas interešu aizstāvībai būs vajadzīgi sabiedrotie — kaimiņvalstis, kurās ir līdzīga situācija, kuras domā līdzīgi,” prognozēja K. Melnis. 

Viņš gan norāda, ka šai diskusijai Eiropas Savienības līmenī nozīmīgs laiks varētu būt pēc apmēram 10 gadiem. „Zinātniski tehniskais progress notiek, tehnoloģijas mainās, un teorētiski iespējams, ka tajā laikā būs citāda situācija, bet kāda tā varētu būt, šodien diez vai kāds var prognozēt,” skaidroja K. Melnis. Viņš uzsver, ka šobrīd var droši investēt siltumstacijās un koģenerācijas stacijās, kurās kā energoresursu izmanto biomasu – šķeldu, kura izaugusi tepat Latvijā, jo tā ir un tiks uzskatīta par atjaunīgo resursu. „Divas reizes Latvijai kopā ar citām valstīm ir izdevies panākt, ka  biomasa — dedzināmā koksne  — ir atjaunojamais resurss, un arī nākamo reizi izdosies panākt tieši tādu pašu rezultātu,” tā K. Melnis. Viņš atzīst, ka argumentācija - pamatojums jau nemainās: pašu zemē izaudzēts energoresurss, kā rezultātā nauda paliek Latvijā, tā nav jātērē importam, turklāt tā ir energodrošības pamats.  

„Galvenais, lai politika nebūtu atrauta no realitātes, jo Latvijā ir pietiekami daudz šī resursa (enerģētiskās koksnes), kas ir atjaunīgs, turklāt  pārskatāmā laika periodā nekāda cita lētāka un uzticamāka nebūs,” tā D. Palejs. Viņš piemetina, ka ar nākotnes prognozēšanu jābūt uzmanīgiem, jo, kā pierāda dzīve, tad prognozes var atšķirties no tās realitātes, kāda konkrētajā brīdī ir izveidojusies. „Cilvēku spēju prognozēt nākotni labi raksturo tikai viens piemērs. Pagājušā gadsimta sākumā Parīzes policijai esot bijusi liela sapulce par to, kādas problēmas būs pēc 50 gadiem, kur kā nozīmīgākā tobrīd tika identificēta — Parīzes apkaimē trūks pļavu, kur zirgiem pļaut sienu,” tā D. Palejs. Viņaprāt, labākais risinājums ir turēties pie reālās situācijas, ļaut investoriem ieguldīt un strādāt.

Pietiek pašiem un vēl eksportam

Latvija ir ne tikai liels dedzināmas koksnes patērētājs, bet arī liels tās eksportētājs. „Eksports ir pelnījis ordeni par to, ka Latvijā  ir spēcīga biomasas nozare, jo tajā brīdī, kad eksporta apjomi sāka pieaugt, tika iegūta tobrīd potenciālo investoru pārliecība par ieguldījumu veikšanu, jo resurss, kuru izmantot, ir pietiekami liels,” skaidro D. Palejs. Viņš norāda, ka, investējot vietējā stacijā, kura ražo enerģiju, ir vieglāk piesaistīt resursu, izkonkurējot eksporta piegādes. „Tā ir pareiza lietu kārtība, savukārt eksports ir tas, kas palīdz audzēt apjomu un rada ieguvumus tautsaimniecībai, taču tas saruks, ja radīsies vietējais šī resursa patērētājs,” tā D. Palejs. Viņš atgādina, ka savulaik, pirms gadiem 15, Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc kokskaidu granulu eksporta, bet laika gaitā mūs apsteidza ASV un Kanāda, tagad arī Vjetnama.  Vienlaikus Latvija pašlaik eksportē daudz mazāk šķeldas nekā pirms 10 -15 gadiem, jo ir izveidotas rūpnīcas, kuras to patērē Latvijā.Jautājums ir par vietu, kur tiek ieskaitītas CO2 emisijas —valstī, kura ražo un eksportē šo resursu, vai valstī, kura to patērē. 

„Aprēķina metodika ir tāda, kāda tā ir, var apšaubīt gan to, kā tā tika radīta, jo zaudē tās valstis, kuras ir eksportētājas, taču fokusam jābūt uz faktisko situāciju — mūsu tautsaimniecību un drošību,” tā D. Palejs. A. Vanags norāda, ka metodoloģijas ačgārnības ar CO2 piesaisti un emisiju vietu neatspoguļo patieso ainu, kāda ir Latvijā. „Tiek izmantoti zemes vispārējie emisiju koeficienti, kuriem ir negatīva ietekme uz zemes izmantošanas sektoru, zinu, ka Latvijas zinātnieki strādā, lai pielāgotu šos aprēķinus un metodiku faktiskajai situācijai, jo, lai pierādītu, ir vajadzīgi aprēķini, kuri pēc tam pārvēršas par saistošajiem mērķiem, kurus pat tautsaimniecība nespēj sasniegt,” skaidro A. Vanags. Viņš atgādina, ka Latvijā patērētās šķeldas enerģētiskā vērtība ir 8 līdz 9 TWh, kas ir apmēram  tikpat daudz, cik ir patērētai dabasgāzei, un vēl ar aptuveni tādu pašu un vēl lielāku enerģētisko vērtību Latvija eksportē kokskaidu granulas un dedzināmo šķeldu. 

„Ekonomiskā vērtība, ko iegūstam no Latvijā izaugušā resursa, ir mūsu priekšrocība, jo par siltumu samaksātā nauda paliek mūsu tautsaimniecībā, tā rada multiplicējošu efektu, jo, lai sagatavotu šķeldu, ir jāveic darbs, un, lai to nogādātu uz siltumstaciju, tiek izmantoti transporta pakalpojumi, kuri savukārt atkal savai darbībai izmanto citus pakalpojumu sniedzējus, visā ķēdes posmā darbinieki saņem algu, maksā nodokļus, tādējādi audzējot labklājību Latvijā,” uzsver A. Vanags. Viņš norāda, ka tieši tāpēc biomasa ir resurss, kura izmantošanu nedrīkst mākslīgi apgrūtināt. D. Palejs norāda, ka pēdējo gadu laikā meža nozares konferencēs arvien vairāk ir pārstāvju no metalurģijas, bioķīmijas un citām nozarēm, kuri iepriekš nekad nav interesējušies par koksnes resursiem. „Viņi šos meža nozares pasākumus apmeklē nevis, lai paklausītos un uzzinātu ko jaunu, bet reāli meklē izejmateriālu dekarbonizācijas īstenošanai, ko prasa ES plānošanas dokumenti,” tā D. Palejs. Viņš norāda, ka Latvijai ir attiecīgie resursi un tāpēc tā var attīstīt tos produktus, kuri nepieciešami metalurģijas, bioķīmijas u.tml. sektoros strādājošajiem uzņēmumiem. 

A. Vanags redz dekarbonizācijas spiediena ietekmi uz šķeldas cenu, jo ir vienotais Eiropas tirgus, kur par šo resursu ir konkurence. „Resursu pietiek šodien un pietiks arī perspektīvā,” prognozē A. Vanags. Viņš gan nepiekrīt, ka šķeldu nav īsti ar ko aizstāt siltumapgādē, jo vasarā šī resursa vietā ienāks elektroenerģijas pārpalikums no saules paneļiem, kuru uzstādītā jauda pārsniedz reģionā un arī Latvijā tā brīža patēriņa apmērus. „Šāda situācija samazinās šķeldas patēriņu saulainās vasaras dienās, taču tas nemainīs šķeldas patēriņu ziemā,” tā A. Vanags. Viņaprāt, augstāku pievienoto vērtību var radīt ar CO2 uztveršanas sistēmu koģenerācijas stacijās — šķeldas katlumājās. 

„Biogēnajam CO2 ir augsta vērtība, tāpēc to var izmantot ilgtspējīgas sintētiskās degvielas ražošanā, ko jau dara Dānijā, sajaucot to ar ūdeņradi, bet var jau nevis uz Dāniju vest granulas un šķeldu no Latvijas, bet uztvert CO2 Latvijā un to piegādāt uz rūpnīcu Dānijā,” iesaka A. Vanags. Viņaprāt, Latvijai šāda ekonomiskā iespēja 10-30 gadu perspektīvā būtu jāizvērtē. „Pietrūkst investīciju programmas, kura atbalstītu koksnes (tādu pašlaik nav) pārstrādes jaudu (koksnes ķīmiskajā pārstrādē) izveidi Latvijā, jo investora aprēķinos 10 gadu laikā nav iespējams atpelnīt ieguldīto, vienlaikus vērtējot šādu projektu pozitīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību kopumā,” tā A. Vanags. K. Melnis  gan norāda, ka valsts politika ir nepieciešama, tomēr ir daudzas lietas, kuras regulē tirgus ekonomika.

Iespēja mazināt fosilos resursus

„Latvija ik dienu par fosilajiem resursiem uz ārzemēm pārskaita vidēji 5 līdz 10 miljonus eiro, kas gada griezumā ir vairāk nekā 3 miljardi eiro, kaut arī kādu daļu no šīs naudas varētu paturēt tepat, uz vietas,” norāda K. Melnis. Viņš atzīst, ka ministrija strādā pie biometāna ražošanas attīstības, kas varētu aizstāt kādu daļu fosilās dabasgāzes, tādējādi samazinot tās importu. „Tā nav tikai importa samazināšana, bet gan tās ir darba vietas, nodokļi valsts budžetā, apdzīvotība Latvijas reģionos,” tā K. Melnis. Viņš steidz piemetināt, ka līdzās minētajam vēl papildus ir multiplicējošs efekts uz tautsaimniecību. „Jākoncentrējas uz Latvijā izaugušā pārstrādi uz vietas, jo šobrīd joprojām daudz eksportējam resursus (apaļkoksni), tiem neradot papildu pievienoto vērtību, kaut arī ir daudzas dažādas iespējas, piemēram, ražot siltumizolācijas materiālus, kurus izmantotu ēku siltināšanai mūsu valstī un ārzemēs,” tā K. Melnis. Viņš atzīst, ka Eiropas līmenī Latvija cīnās ar argumentiem un faktiem attiecībā uz CO2. 

Spēku samēru efekts

„Latvijā ir citāda aina (kūdrainās augsnes), un mums vajag izņēmuma statusu, taču tas ir jāpierāda ar faktiem un datiem, bez tam meža sektorā pārmaiņas notiek ļoti lēni, jo tam, kas šodien ir izmainīts, rezultātu varēs ieraudzīt tikai pēc daudziem gadiem, pat  vairākiem desmitiem gadu,” situāciju analizē K. Melnis. Viņš atzīst, ka par šiem jautājumiem vienoties Eiropas Savienības līmenī nav vienkārši. „Atverot diskusijas par kādu jautājumu, sākotnēji nav iespējams pateikt, ar kādu rezultātu tās beigsies, un var būt situācijas, kad cerēto ieguvumu vietā var nākties samierināties ar vēl lielākiem zaudējumiem,” norādīja K. Melnis. Viņš nenoliedz, ka vienatnē kaut ko pierādīt pārējai Eiropai ir ļoti sarežģīti un vēl jau šādā cīņā var zaudēt kādus nozīmīgus sabiedrotos, kuri būs nākotnē nozīmīgi, lai to pašu šķeldu ES līmenī saglabātu atjaunīgā resursa statusā. „Visās cīņās nav iespējams uzvarēt,”  atzīst K. Melnis. Vienlaikus viņš atgādina, ka cīņai ar vējdzirnavām nav nekādas jēgas, tāpēc jāraugās uz to, kā varam saprātīgi izmantot resursus. „Alianse, sadarbība ar citām valstīm ir jāmeklē, taču CO2 uzskaites metodikas maiņā ir ieinteresētas tikai dažas  Eiropas Savienības valstis, kuras daudz eksportē, — Latvija un Igaunija, pārējām ir liels iekšējā tirgus patēriņš, un tāpēc tas nav aktuāli, vēl vairāk - šāda maiņa nav izdevīga valstīm, kuras importē tās pašas kokskaidu granulas, jo pašreizējā metodika ir ļoti izdevīga,” tā D. Palejs.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.