Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Tiesību zinātņu institūta vadītājs, bijušais Saeimas deputāts, bijušais Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs, bijušais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Ringolds Balodis. 

Dienas Bizness ir sācis publicēt rakstu sēriju par valsts iestāžu otrajām personām, kas daudzos gadījumos ir reālie vadītāji, kamēr priekšnieki amatos tiek regulāri nomainīti un arī pilda galvenokārt reprezentatīvu funkciju. Kāds ir cēlonis tam, ka tā ir? 

Ja raugās no valsts interesēm, tad būtu nepieciešama valsts pārvaldes reforma. Varbūt pat būtu nepieciešama Reformu ministrija, kāda savulaik darbojās 5. Saeimas laikā Māra Gaiļa valdībā. No tādām darba grupām, kas ir darbojošās pie Valsts prezidentiem (piemēram, Andra Bērziņa vai Raimonda Vējoņa), liela efekta nav, jo to priekšlikumi lietišķi noder Juridiskās fakultātes studentiem, rakstot akadēmiskos darbus, taču Saeimas frakciju vadītājiem neliek īkšķiem uz augšu slieties. 

Arī eksperti, manuprāt, jau ir saguruši pa tukšo darboties un stāstīt, ko vajadzētu mainīt, ja viņos tāpat neklausās jeb izdara galarezultātā pa savam. Valsts pārvaldes reformai tikai tad ir rezultāts, ja tā tiek likta valdības programmā kā noteikti izpildāms uzdevums. Ir organizēti, sistēmiski uz galda jāizliek visa valsts pārvalde un jāpārskata visas valsts funkcijas, kā arī deputātu ievēlēšanas, amatpersonu ievēlēšanas un konstitucionālo orgānu darbību funkcijas. 

Vajadzētu valsts pārvaldei atvērt logus, izvēdināt telpu, izslaucīt tumšos stūrus un notīrīt pelējumu un zirnekļu tīklus no sienām. Ar dažu ministriju apvienošanu vai likvidēšanu, kur nu vēl ar valsts ministru izveidošanu te nekas nebūs līdzēts. Lai kaut ko mainītu valsts pārvaldē, ir vajadzīga politiskā vairākuma griba, bet kāpēc lai viņi gribētu kaut ko mainīt? It īpaši, ja partijas A Saeimā pārstāvētā spēka ministrs kontrolē konkrēto ministriju, tad agrāk vai vēlāk A ministrijas vadībā un tās pārraudzībā un pārziņā esošo iestāžu vadītāju amatos iecels savējos cilvēkus. Tieši tāpat rīkosies X vai Z politiskie spēki. Jā, kādā supersvarīgas iestādes amatā var nokļūt arī kāds no malas, ja vien politisko spēku cīņās ir kaujiniecisks neizšķirts un nevienam neizdodas gūt kāroto uzvaru, tad to jau noteikti gavilēt neļaus arī politisko sāncenšu kandidātam. 

Iestāžu vadītājus taču meklē konkursos, un kandidātus sijā barga komisija! 

Jā, formāli šāda kārtība pastāv, bet palūkojamies, kā cilvēki nokļūst konkrēto iestāžu vadītāju amatos! Protams, ir tādi cilvēki, kuri patiešām bez iešūpošanās droši stūrē sev uzticēto iestādi attiecīgajā virzienā, bet ir arī tādi, kuri juridiski kļuvuši par iestādes vadītāju, bet pēkšņi izrādās, ka šī cilvēka rokās esoša kuģa (iestādes) stūre ir rotaļu mašīnas līmenī, jo kuģis peld virzienā, kurā tā vadītājs nemaz nevēlas. Un kas notiek brīžos, kad iestādes vadītājam ir jāpieņem konkrēti lēmumi? 

Ienākot svešā iestādē, būtībā vienīgais risinājums ir paļauties uz vietnieku un departamentu atnestajām ziņām un dokumentiem un būtībā parakstīt sagatavotos dokumentus, jo nereti tajos ietvertā specifika ir saprotama tikai konkrētās jomas profesionāļiem, nevis ikvienam, kurš iecelts par vadītāju. Saprotu politiskos spēkus, kuri reizēm pamatoti un reizēm arī nepamatoti uzskata, ka kādas iestādes vadība tiem nav pietiekami lojāla, un vienkārši tai neuzticas. 

Risinājums varbūt jāmeklē pagātnē. Savulaik Māris Gailis deviņdesmito gadu vidū ieviesa Valsts civildienesta pārvaldi, kur uzraudzīja ierēdņus, sekoja viņu darbiem un arī karjerai valsts pārvaldē, taču krīzes piesegā to likvidēja. Tā bija kļūda, kas valstī radīja ministriju ierēdņus tā vietā, lai mums būtu Latvijas valsts ierēdņu korpuss. Atceros, 1997. gadā, kļūstot par Tieslietu ministrijas ierēdni, man kopā ar citiem vajadzēja svinīgi solīt kalpot Latvijas valstij un tautai, tas bija godpilns solījums. Ja šobrīd jāzvēr, tad nu vienīgi ministram. Un šāda situācija rada vāju ierēdniecību, kurai par primāro mērķi nav valsts izaugsme, bet vadības aktivitāšu pārdzīvošana. Ja kas notiks, ierēdni vainos par formālu pārkāpumu, kamdēļ tad izrādīt iniciatīvu? Un vēl jau ir citas dīvainības, kas ir fragmentētas pieejas rezultāts, kas veikts bez plānveidīgas un strukturētas pieejas. Respektīvi, dažādos laikos dažādi cilvēki ir strādājuši pie likumprojektiem, neredzot kopbildi. Runa ir par augstāko amatpersonu iecelšanu un apstiprināšanu. 

Kāda izeja? 

Faktiski visai valsts pārvaldes sistēmai ir vajadzīgs pamatīgs audits, jo gan iestāžu vadītāji, gan valsts pārvalde atgādina pasažierus kuģī, kurš slīd pa viļņiem autopilotā, nevis stūrmaņa vadīti. Mērķa kuģim nav, ir tikai process procesa pēc. Kuģa kursu izmainīt nevar, lai gan visi saprot, ka kaut ko darīt tomēr vajadzētu.

Visu interviju lasiet 12.oktobra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!