Malka vai, izsakoties Eiropas zaļā kursa terminoloģijā, cietais biokurināmais izsenis bija vienīgais enerģijas ieguves veids mērenajā klimatiskajā joslā. Mērenajā joslā malka, žagari, koku mizas, čiekuri, pārpalikumi no lietas koksnes ieguves kopš neatminamiem laikiem tiek izmantoti mājokļu apsildei, ēdiena gatavošanai, gaismas ieguvei un citam vajadzībām. Pirmsindustriālajā laikmetā biokurināmā patēriņš mērenajā joslā pēc svara pārspēja jebkuru citu lauksaimniecības produktu. Atbilstoši pirmsindustriālajā laikmetā Džona Henriha van Tūnena (1783-1850) izstrādātajam lauksaimniecības specializācijas modelim (grāmatā Izolētā valsts, 1826) visefektīvāko zemes izmantošanu var nodrošināt, ja vistuvāk galvenajai patēriņa vietai (pilsētai)  zemes īpašnieki specializējas dārzeņu un augļu ražošanā, kā arī malkas un lietas koksnes ieguvē, jo tad transporta izdevumi būtu vismazākie. Šī loģika ir zaļās pieejas pamatā. Iegūstot cilvēka dzīvošanai nepieciešamo kurināmo dzīves vietas tiešā tuvumā, līdz minimumam samazinās enerģijas patēriņš (izmaksas)  transportam un transporta radītais piesārņojums (izmeši).  

Nepieciešamību pēc biokurināmā daudzuma noteica klimatiskie apstākļi

Tieši klimatiskie apstākļi dažādās Eiropas daļās ir ļoti atšķirīgi. Somijas un Zviedrijas ziemeļdaļa atrodas aiz polārā loka ar ļoti bargu klimatu ziemas sezonā, bet mājokļu apkure var būt nepieciešama pat deviņus mēnešus katru gadu. Savukārt Krētas sala (Grieķija) un Kipra atrodas Vidusjūras dienvidaustrumos, kur vajadzība pēc mājokļu apkures varētu būt tika dažas nedēļas gada laikā. Kopumā Eiropas Savienībā būtiski atšķiras vajadzība pēc biokurināmā vai citiem siltuma enerģijas ieguves veidiem.Tas nosaka to, ka Eiropas Savienībā rūpnieciskā siltuma enerģijas ražošana ir sadalīta ļoti nevienmērīgi. 2024. gadā vislielākais siltuma enerģijas ražošanas apjoms naftas ekvivalentā bija Somijā (760,6 kg uz vienu iedzīvotāju), Dānijā (541,6 kg uz vienu iedzīvotāju) un Zviedrijā (476,9 kg uz vienu iedzīvotāju), kā arī  Igaunijā (375,9 kg uz vienu iedzīvotāju), Latvijā (332,5 kg uz vienu iedzīvotāju) un  Lietuvā (305,9 kg uz vienu iedzīvotāju). Šo valstu lielākā  daļa atrodas uz ziemeļiem no 55. ģeogrāfiskā platuma grāda. Turpretim  vismazākais rūpnieciskā siltuma enerģijas ražošanas apjoms bija Grieķijā (40,4 kg uz vienu iedzīvotāju), Itālijā (34,9 kg uz vienu iedzīvotāju) un Beļģijā (28,8 kg uz vienu iedzīvotāju), savukārt Spānijā, Kiprā, Maltā un Īrijā Eurostat datos siltuma ražošana vispār netiek uzrādīta. Valstis ar viszemāko sliktuma enerģijas ražošanas apjomu  atrodas uz dienvidiem no 45. platuma ģeogrāfiskā platuma grāda.

2024. gadā vidēji ES dalībvalstīs siltuma enerģijas ražošanas apjoms naftas ekvivalentā bija  108 kg uz vienu iedzīvotāju. Savukārt vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas starp 55. un 45. ģeogrāfiskā platuma grādu, siltuma enerģijas ražošanas apjoms (107,3 kg uz vienu iedzīvotāju) naftas ekvivalentā bija gandrīz vienāds ar ES vidējo. Vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz ziemeļiem no 55. ģeogrāfiskā platuma grāda (šajā grupā ietilpst Latvija) siltuma enerģijas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju (515 kg) bija gandrīz pieckārt lielāks par ES vidējo (108 kg). Un pretēji - vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz dienvidiem no 45. platuma grāda, siltuma enerģijas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju (27,6 kg) bija gandrīz četrkārt zemāks par ES vidējo (108 kg). Kā redzams, tad siltuma patēriņā Eiropas Savienībā ir izteiktas ievērojamas reģionālās atšķirības.

Tas būtiski ietekmē ražošanas izmaksas dažādās ES daļās.Nepieciešamība pēc lielāka siltuma patēriņa ziemas mēnešos rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā, jo pie vienādiem ražošanas apstākļiem (ziemas mēnešos nepieciešamā siltuma patēriņa dēļ) Eiropas ziemeļu valstīs (valstīs ar bargāku un aukstāku klimatu) ražošanas izmaksas būs lielākas nekā valstīs, kas robežojas ar Vidusjūru un ir ar ļoti siltu klimatu ziemā. Šajā ziņā Baltijas valstis un Somija ir daudz sliktākos konkurences apstākļos, salīdzinot ar ES dalībvalstīm, kas atrodas Eiropas dienvidos. Rēķinot siltuma ražošanas apjomu naftas ekvivalentā tonnās uz katru IKP miljonu eiro, vislielākā siltuma patēriņa izmaksu ietekme uz IKP 2024. gadā bija Somijā (15,5 tonnas naftas ekvivalentā uz katru IKP miljonu eiro), Latvijā (15,4 tonnas), kā arī Igaunijā (13 tonnas) un Lietuvā (11,2 tonnas). Vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz ziemeļiem no 55. ģeogrāfiskā platuma grāda (šajā grupā ietilpst Latvija) siltuma ražošanas ietekme uz IKP (0,5 tonnas) bija gandrīz četras reizes lielāka par ES vidējo (2,7 tonnas naftas ekvivalentā uz katru IKP miljonu eiro).  

Savukārt vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz dienvidiem no 45. ģeogrāfiskā platuma grāda, rūpnieciski ražotā siltuma ietekme uz IKP (0,85 naftas ekvivalentā uz katru IKP miljonu eiro) ir niecīga,  t.sk. Itālijai 0,9 tonnas, Portugālei 0,95 tonnas, bet Spānijā, Kiprā, Maltā un Īrijā siltuma ražošana netika uzskaitīta. Praktiski tas nozīmē, ka, lai Latvijā radītu pievienoto vērtību par vienu miljonu eiro ( 2024. gada cenās), bija jāveic vismaz piecpadsmit reizes lielāki izdevumi par siltuma enerģijas pirkumiem nekā ES dienvidu daļas valstīs. Jāatzīmē, ka, ražojot rūpniecisko siltumu lielos apjomos, ražošanā galvenokārt tiek izmantoti neatjaunojamie resursi – dabasgāze, naftas produkti, akmeņogles. Decentralizēti ražojot siltumu, plaši tiek izmatoti atjaunojamie resursi – galvenokārt enerģētiskā koksne vai citi cietā biokurināmā veidi. Eiropas Savienības ziemeļu daļas valstīm cietais biokurināmais ir nozīmīgs resurss gan decentralizētā siltuma un elektrības ražošanai, gan arī mājsaimniecību vajadzībām - ēku apkurei, ēdiena gatavošanai un citām vajadzībām. 

Ilgtspējīgs cietais biokurināmais

Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, tad 2024. gadā ilgtspējīgā cietā biokurināmā patēriņš ES dalībvalstīs 2024. gadā, pārrēķinot to naftas ekvivalentā, bija 1,7 reizes lielāks par kopējo (galvenokārt no neatjaunojamiem energoresursiem) rūpnieciski saražotā un patērētā siltuma daudzumu. Tas ir saistīts ar to, ka ES centrālās un dienvidu daļas valstīs mājsaimniecības aukstās sezonas laikā mājokļa apsildei plaši  izmanto  gan rūpnieciski ražotu siltumu, gan  fosilo kurināmo (gāzes vai akmeņogļu apkuri), gan arī malku, briketes vai citu cieto  biokurināmo. Eurostat apkopo visu dalībvalstu ilgtspējīgā primārā cietā biokurināmā (sustainable primary solid biofuels) patēriņu atbilstoši Eiropas Savienības Atjaunojamās enerģijas direktīvas definīcijai.  

Šajā grupā ieskaita tos cietās biomasas veidus, kuri tiek iegūti tieši no augiem vai koksnes, nevis no atkritumiem vai pārstrādātiem materiāliem. Tas nozīmē, ka grupā ietilpst malka, zari, koksnes atlikumi no mežsaimniecības vai meža kopšanas darbiem, koksnes granulas, briketes u.c., kā arī cietais kurināmais no salmiem un lauksaimniecības atlikumiem, bet ne no pārtikas pārstrādes atkritumiem. Lai meža viensētas apkurē izmantotā malka atbilstu ilgtspējības kritērijam, tad koksnes ieguve nedrīkst pārsniegt meža atjaunošanās spējas un biomasa nedrīkst nākt no mežiem ar augstu bioloģisko daudzveidību, t.sk. primāriem mežiem un aizsargājamām teritorijām. Šāda definīcija rada pretrunu ar elementāru loģiku, racionālu cilvēka uzvedību, esot līdzsvarā ar dabu tūkstošiem gadu. Ar valsts institūcijas lēmumu pasludinot kādu teritoriju par aizsargājamu, visa šajā teritorijā iegūtā un apkurē izmantotā malka kļūst “neilgtspējīga”. 18,4% no visas Latvijas teritorijas atrodas aizsargājamā statusā (Eurostat dati). 

Tas nozīmē, ka piektajā daļā visas Latvijas teritorijas malkas kurināšana viensētās un lauku mājās ir “neilgtspējīga”, jo teritorija ir “aizsargājama”. Paradoksāli, ja aizsargājamajā teritorijā izvietotās viensētas apkures vajadzībām koksnes granulas un kokskaidu briketes tiks transportētas no rūpnīcas, kura  atrodas  tūkstošiem kilometru lielā attālumā, tad šāds biokurināmais būs “ilgtspējīgs”, lai gan tā ražošanā un  transportēšanā radītais gaisa piesārņojums un jebkuru emisiju apjoms ir nesalīdzināmi lielāks, salīdzinot ar malkas ieguvi privātajā īpašumā aizsargātās teritorijās, kurās ietilpst piektā daļa no visas Latvijas. Izradās, ka šāda apkures organizācija atbilstoši ES pieņemtai definīcijai ir “ilgtspējīga” bioloģiskā apkure. Varbūt šāda definīcija ir lietderīga attiecībā uz ES dalībvalstīm ar ļoti augstu iedzīvotāju blīvumu un urbanizācijas pakāpi, ar ļoti zemu mežu īpatsvaru, bet tā ir absurda attiecībā pret valstīm ar zemu iedzīvotāju blīvumu, kuru teritorijas lielāko daļu klāj meži. 

Kā liecina Eurostat statistika, tad Latvija ir starp ES līderiem ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanā uz vienu iedzīvotāju.2024. gadā vislielākais ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanas apjoms naftas ekvivalentā  uz vienu iedzīvotāju bija Somijā (1367 kg uz vienu iedzīvotāju naftas ekvivalentā) un  Zviedrijā (825 kg uz vienu iedzīvotāju). Latvija ar 745 kg uz vienu iedzīvotāju bija 3. vietā ES, bet Igaunija (656 kg uz vienu iedzīvotāju) – 4. vietā ES. Starp ES līderiem ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanā bija arī Austrija (520 kg uz vienu iedzīvotāju), Dānija (502 kg uz vienu iedzīvotāju) un Lietuva (435 kg uz vienu iedzīvotāju).Vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz ziemeļiem no 55. ģeogrāfiskā platuma grāda (šajā grupā ietilpst Latvija), ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanas apjoms naftas ekvivalentā uz vienu iedzīvotāju bija 811 kg uz vienu iedzīvotāju, kas bija 4,4 reizes vairāk par ES vidējo (184,7 kg uz vienu iedzīvotāju). 

Savukārt vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas starp 55. un 45. ģeogrāfiskā platuma grādu, biokurināmā patēriņš 2024. gadā bija 159 kg uz vienu iedzīvotāju. Vidēji valstīs, kuru teritorijas lielākā daļa atrodas uz dienvidiem no 45. platuma ģeogrāfiskā grāda, biokurināmā patēriņš 2024. gadā bija 107,3 kg uz vienu iedzīvotāju. Vismazākais ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanas apjoms naftas ekvivalentā  uz vienu iedzīvotāju bija Itālijā (100 kg uz vienu iedzīvotāju), Spānijā (92 kg uz vienu iedzīvotāju), Grieķijā (68 kg uz vienu iedzīvotāju), Nīderlandē (68 kg uz vienu iedzīvotāju), Īrijā (36 kg uz vienu iedzīvotāju), Kiprā (26 kg uz vienu iedzīvotāju) un Maltā (1,4 kg uz vienu iedzīvotāju). Latvija ir viens no ES līderiem ilgtspējīga primārā cietā biokurināmā izmantošanā, un Latvijas interesēs ir panākt, lai, vērtējot ES finansējuma atbalsta plūsmu, tiktu ņemts vēra Latvijas ģeogrāfiskais novietojums. Latvijā pie līdzīgiem apstākļiem lielāku siltuma izmaksu dēļ vienmēr būs lielākas preču un pakalpojumu ražošanas izmaksas. Turklāt Latvijai ir raksturīga izkliedēta lauku apdzīvotība, un Latvijas apstākļos ilgtspējīga ir malkas un cita biokurināmā izmatošana arī aizsargājamajās teritorijās izvietotajās viensētās, jo Latvijā koksnes ieguve viensētu apkurē, t.sk. arī aizsargājamajās teritorijās, nepārsniedz meža atjaunošanās spējas. To pierāda kaut vai tas, ka Latvijā mežu platības palielinās, bet lauku iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās. 

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.