«Ir neizbēgami, ka pavisam drīz nāksies celt pensionēšanās vecumu no 70 gadiem. Šo jautājumu gadiem neviens nerisina un negrib risināt, jo vieglu un ātru zāļu tam nav, bet politikā domāšana ir tikai uz četriem gadiem,» pēc Latvijas demogrāfijas datu publiskošanas sociālajā tīklā X paziņoja Saeimas deputāts no Apvienotā saraksta Andris Kulbergs. Pēc būtības jaunākie Latvijas demogrāfijas dati no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) nav nekas jauns un pārsteidzošs. Tas, par ko šobrīd runā deputāts un pirmsākumā paziņoja Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis, ir fakts, ka šobrīd pensionējas krietni vairāk cilvēku, nekā darba tirgū ienāk jauni. 

Pie Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīdas J. Hermanis atklāj neapgāžamu patiesību: «Pensijas vecumu sasniedz vairāk nekā 26 tūkstoši, bet darba tirgū tos aizvieto aptuveni 16 tūkstoši. Pēc 25 gadiem pensijā vēlēsies iet aptuveni 28 tūkstoši, bet viņu vietā varēs nākt strādāt aptuveni 12 tūkstoši.» Te jāpiebilst, ka J. Hermanis, lietojot vārdu «aptuveni», cenšas izvairīties no migrācijas ietekmes uz prognozi. Piemēram, ir iespējams, ka Latvijā savas vecumdienas nodzīvot atgriežas desmitiem tūkstošu cilvēku. Emocionāli šāds aicinājums cilvēkiem var būt. Tāpat iespējamas izmaiņas citās vecuma grupās, ja mainās kāda no valsts politikām. J. Hermanis runā tikai par acīmredzamo CSP demogrāfijas «egli» un ko tā sola rīt un pēc laiciņa. Uz šī visnotaļ kailā fakta bāzes A. Kulbergs piedāvā iespējamo risinājumu – palielināt pensionēšanās vecumu līdz 70 gadiem. 

Ja palielinātu jau rīt

Ja, piemēram, mēs no rītdienas palielinātu pensionēšanās vecumu un ņemtu par pamatu pērnā gada iedzīvotāju skaitu pa vecumiem, tad iegūsim pavisam interesantu ainu. Ievērojot, ka nupat jau noslēgusies pensionēšanās vecuma palielināšana līdz 65 gadiem, bija interesanti paraudzīties uz iedzīvotāju skaita izmaiņām dažādos vecumos kopš 2014. gada, kas arī dod iespēju redzēt iedzīvotāju skaita izmaiņas desmit gados un, protams, potenciālo ieguvumu vai to, cik cilvēkiem uzreiz varētu nemaksāt pensiju. Tātad laikā no 2014. gada līdz 2024. gadam iedzīvotāju skaits vecumā no 60 līdz 65 gadiem ir pieaudzis par 14 542 cilvēkiem. Tas ir ieguvums, ko tieši šobrīd bauda Latvijas valsts pēc pensionēšanās vecuma palielināšanas iepriekš. Starp citu, termiņš noslēdzas tieši šobrīd. Vecuma grupā no 66 līdz 70 gadiem iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 17 180 cilvēkiem. Saprotams, ja tūdaļ pat mēs palielinātu pensionēšanās vecumu līdz 70 gadiem, vēl 17 tūkstošiem pensijas nebūtu jāmaksā. Jāpiebilst, ka atlikušajā vecuma grupā no 71 gada līdz 99 gadiem desmit gadu laikā ir iedzīvotāju skaita kritums par 2193 cilvēkiem. No naudas viedokļa raugoties, būtu izdevīgi palielināt pensionēšanās vecumu jau rīt. Par sociālo budžetu patiesi nebūtu satraukuma. 

Kādēļ vispār maksā VSAOI?

Tieši šogad noslēdzās iepriekšējais pensionēšanās vecuma palielināšanas termiņš un ļaudis pensijā dodas no 65 gadiem, tādēļ arī 2024. gada dati ir vissvaigākie un vienīgie patiesie pašreizējā pensionēšanās vecuma apspriešanai. Līdz šim pensionēšanās vecuma palielinājumu izjuta cilvēki, kuri darba gaitas uzsāka PSRS. Proti, solījumu par pensionēšanos bija devusi cita valsts un vismaz juridiski šie ļaudis Latvijas valstij tieši pārmest nevarēja. Savukārt tie, kuri varētu, tie kuri uzsāka strādāt pēc 1990. gada, protestēt varētu sākt vien ap 2030. gadu. Ja runājam par jaunu palielinājumu, kas, visticamāk, sāksies nevis rīt, bet 2030. gadā, ja tiks nolemts, tad tas skars cilvēkus, kuriem Latvijas valsts ir solījusi, ka viņi maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) un pretī saņem konkrētu pensionēšanās vecumu. Katra izmaiņa totāli grauj jebkādu paļāvību uz valsti, un loģiski, ka tam ir sekas. Cilvēki uzdod jautājumu ‒ kādēļ vispār maksāt VSAOI?

Turklāt šis jautājums par pensionēšanās vecumu no 70 gadiem būtu visnotaļ loģisks lielai daļai cilvēku. Vidējo dzīves ilgumu šobrīd vairs necenšas publiskot nevienā Eiropas valstī, nedz Eiropas Savienībā kopumā. Ir jēdziens «vidējais sagaidāmais dzīves ilgums» cilvēkiem, kas ir nedaudz lielāks par reālo vidējo dzīves ilgumu. Proti, no pašreizējiem datiem pēc zināmas metodoloģijas tiek aprēķināts iespējamais dzīves ilgums nākotnē, ja viss rit, kā ir ierasts līdz šim. Arī ar šo lielumu mums nav spoži. Tātad 2023. gada beigās jaundzimušo zēnu vidējais paredzamais mūža ilgums bija 70,4 gadi, kas nozīmē, ka pie pensionēšanās vecuma no 70 gadiem vairums vīriešu pensijā pavadītu nepilnu gadu. Sievietēm paredzamais mūža ilgums ir 80,4 gadi, un, visticamāk, viņas vēl piekristu palielinājumam, cerot nodzīvot solīto vidējo. 2024. gadā jaundzimušo paredzamais mūža ilgums par gadu pieaug. Saprotams, ka patieso mūža ilgumu uz doto brīdi katrs var ieraudzīt, paskatoties attēlā.

Bažas par sociālo budžetu

Ir saprotamas bažas par sociālo budžetu nākotnē, jo patiesībā pensijas maksā strādājošie, un visi tie stāsti par uzkrāšanu ir mazliet melīgi. Pensiju sistēma Latvijā reāli darbojas citādi. Darbaspējīgie maksā pensijas esošajiem pensionāriem, un tas, ko viņi iemaksā, kalpo par aprēķinu, cik viņi saņems nākotnē, ja vien būs pietiekama nākamā paaudze. Tādēļ nav brīnums, ka vienīgo glābiņu deputāti saskata pensionēšanās vecuma palielināšanā. Tomēr praktiski redzams, ka šobrīd galvenais smagums ir vecuma grupā no 65 līdz 70 gadiem, un tā tas turpināsies vēl kādu laiku. Atstājot šo grupu bez pensijām, sabiedrība caurmērā neredzēs vajadzību pēc pensijām vispār. No otras puses, var izrādīties, ka pie pašreizējā apjoma indeksācija vairs nav iespējama un pensijas ir tik niecīgas, ka no tām nav iespējams iztikt. Faktu kopums liek domāt par iespēju problēmu risināt citādi. 

Kādas ir citas iespējas?

No vecuma piramīdas redzams, ka lielākais iedzīvotāju zudums ir vecuma grupā no 19 līdz 32 gadiem. Desmit gadu laikā tieši šajā vecuma grupā ir pazaudēti 127 tūkstoši cilvēku, kuriem varētu būt bērni Latvijā turpmākajos desmit gados. Proti, zaudētie jaunie vecāki laikā no 2025. gada līdz 2034. gadam dotu Latvijai vismaz 60 tūkstošus bērnu, kurus šobrīd saprotam kā dzimstības kritumu. Īsi sakot, problēmas risinājums pēc 20 gadiem būtu tāds, ka šodien paturam jaunatni mājās, ierādām viņiem vietu dzīvē šeit, Latvijā, mēģinām savus jauniešus paturēt pie sevis, jo darbaspēka trūkst visur. Jāņem vērā, ka uz šo grupu nestrādā atbalsts jaunajām ģimenēm. Tie ir jaunie vecāki, kuri vēl nav satikušies, un Latvijā par viņiem nedomā. Kuram tas rūp? Kuram rūp 60 tūkstoši bērnu desmit gados?

Otra problēma ir izdienas pensijas, kas rada papildu slogu pensiju sistēmai. Proti, ir virkne profesiju, kurās ir saglabājušās izdienas pensijas, un nav īsti skaidrs, vai šodien vecā sistēma vēl ir aktuāla pilnīgi visās jomās. Visbeidzot ir vēlreiz iespēja domāt par reemigrāciju, jo tie 127 tūkstoši jauniešu, kuri izbraukuši pēdējos desmit gados, vēl ir atgūstami. Tikai būtu jāparāda iespēja šeit, Latvijā, audzināt tos piecgadniekus, sešgadniekus, pirmklasniekus, kuri piedzimuši kaut kur Vācijā, Norvēģijā, Spānijā vai Itālijā. Skaļi un pārliecinoši pateikt, ka mums vajag cilvēkus, ka viņus šeit gaida un būs vieta. Nevis vienreizējs pabalsts par atbraukšanu mājās, bet reāla politika visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas pateiktu, ka šeit ir nepieciešami iedzīvotāji. 

Noslēdzošā lieta ir pensionāri, kuri vai nu dzīvo ārvalstīs, vai arī atgriežas dzīvot Latvijā, kā arī ārvalstu pensionāru statuss Latvijā. Visu šo speciālo gadījumu ir pietiekami daudz, un nav īsti skaidrs, vai šī sistēma ir sakārtota.Īsumā ‒ Latvijas valsts rīcībā vēl ir virkne iespēju, pirms izziņot lielo skriešanos ar nāvi vai nākamo pakaļdzīšanos pensijas vecumam.