Tāds secinājums skanēja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (apvieno 54 biedrus ar kopējo neto apgrozījumu vairāk nekā 0,5 miljardi eiro) ikgadējā forumā, diskutējot par nākotnes izaugsmes iespējām un šķēršļiem.  Ārzemēs kooperatīviem pieder gan nozīmīgas pārstrādes jaudas, gan arī tirdzniecības tīkli un ķēdes, kā arī finanšu iestādes, taču Latvijā šajā jomā ir sperti tikai pirmie soļi, turklāt tie ne vienmēr ir bijuši pozitīvi. Pašlaik par nozīmīgāko tiek uzskatīti Latvijā lielākās lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latraps publiskā obligāciju piedāvājumā piesaistītie 8 milj. eiro, kurus plānots izmantot Ziemeļeiropā lielākās zirņu proteīna izolāta ražotnes izveidei.

Prognozē lomas pieaugumu

„Nākotnē kooperatīviem būs izšķiroša loma, jo  nevar pieņemt, ka  atbalsts (ES vai Latvijas) būs mūžīgs, turklāt, ja vēlamies būt pašpietiekami un pārtikt no pašu saražotās produkcijas un vēl nopelnīt, tad saimnieks (lauksaimnieks) viens pats nevarēs būt spēcīgs spēlētājs globālajā tirgū,” prognozēja  Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktore  Biruta Ingiļāvičute. Viņa uzsvēra, ka nevar raudzīties tikai un vienīgi uz Eiropas Savienības iekšējo vai Eiropas tirgu, bet jāraugās globālā līmenī. „Tirgus spēku varam audzēt tikai tad, ja esam kopā, ja varam piedāvāt  tirgū lielus apjomus, vienādas kvalitātes pieprasītu nišas produktu,” tā B. Ingiļāvičute. Viņas ieskatā, kooperatīvu loma perspektīvā tikai pieaugs. „Ar kooperāciju ir tāpat kā ar revolūciju —  tā notiek tad, kad apkašā esošie negrib dzīvot pa vecam, bet augšā esošie vairs nevar valdīt pa vecam. Valstiski nevienu nevaram piespiest  iestāties kooperatīvā vai tādus veidot,” uz jautājumu par valsts lomu kooperācijas veicināšanā atbild B. Ingiļāvičute.

Viņasprāt, šo iesaisti kooperācijā var  nodrošināt motivācija, kad saimnieks redz — kaimiņš ir kooperatīvā un saņem augstāku cenu par savu produkciju,  viņam ir  lielākas iespējas, varbūt mazāk kādu darbību, jo kādu daļu no tām veic kooperatīvs. „Kooperatīvi var izglītot savus biedrus, apmainīties ar  darba pieredzi ne tikai Latvijas mērogā, bet arī citviet Eiropā, piemēram, Vācijā, u.tml.,” norāda B. Ingiļāvičute.„Ir viedoklis, ka mākslīgi nevajag stimulēt iesaistīšanos kooperatīvos, taču ir jāņem vērā, ka kooperatīvi jau nav uzskatāmi tikai un vienīgi kā uzņēmējdarbības (konkurētspējas) elements, jo tie veic daudz plašākas funkcijas  laukos - uztur iedzīvotājus, rada sakārtotu vidi, uztur infrastruktūru, efektīvi izmanto zemi kā resursu. Pēdējo 30 gadu laikā reģionos ir būtisks iedzīvotāju skaita sarukums, kura pamatā ir darba vietu zudums,” skaidro Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš norāda, ka kooperatīva pārvaldības izdevumi, kas paredz iesaistīt ikvienu biedru ar vienādām balss tiesībām lēmumu pieņemšanā, nav īsti salīdzināmi ar SIA, turklāt kooperatīvu nav iespējams pārdot kā to pašu sabiedrību ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrību. 

Pieredzes rūgtā karote

„Daudz vairāk tiek respektēts tas, kurš viens (uzņēmuma īpašnieks) uzsit  dūri galdā. Mana pieredze ir tāda: tur, kur ir daudzi īpašnieki, tā kā kooperatīva gadījumā, tiek saņemti atteikumi arī bankas kredīta iegūšanai, jo ir daudz lēmumu pieņēmēju,” stāsta kooperatīvās sabiedrības VAKS valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons. Viņš atzīst, ka sākumā cilvēks sāk saimniekot, bet nav tik labi, kā varētu būt, un tāpēc saimnieki kooperējas, un labi redzama otrā fāze ir tāda, kā ir  Skandināvijā, kur teju viss ir kooperācijā, bet kas ir šīm fāzēm pa vidu, kurā arī pašlaik ir kooperatīvi Latvijā? I. Jansons atgādināja par kooperatīvu veidotā pārstrādes uzņēmuma Latvijas Piens pieredzi. „Kaut ko iesvieda, un tad, kad radās grūtības, tad atstāja vienus pašus,” skarbi pagātnes situāciju raksturoja I. Jansons. „Lietuvā kooperatīvs Pienas LT  kritiskā brīdī saņēma palīdzību no valsts un pašlaik ir attīstījis ražošanas jaudas 1000 t dienā, savukārt Igaunijā kooperatīvi, arī kāds no Latvijas, izveidoja pārstrādes kompāniju E- Piim, kurā arī ik dienu jau pārstrādā apmēram 1000 t piena. Rezultātā Latvijā iegūtais piens uz pārstrādi tiek vests uz ziemeļu un dienvidu kaimiņvalsti, tā Latvijas piena ražotāji nav iekļauti augstākas pievienotās vērtības radīšanā no svaigpiena,” skaidro R. Feldmanis. Viņaprāt, tā ir zaudētā Latvijas iespēja.

Kā pārlēkt bezdibenim

Skanēja aicinājums, plānojot nākotni un gatavojot arī attiecīgu politikas dokumentu, palūkoties, kas notiek kaimiņos — Igaunijā un Lietuvā. „Iespējams, skats ir jāvērš uz Īriju un Skandināviju, kur ir senas kooperācijas tradīcijas un arī ir sasniegti labi rezultāti,” savu redzējumu skaidroja B. Ingiļāvičute. Viņa aicināja visus palūkoties, kas un kā notiek  kaimiņvalstīs un citviet, — ne tikai ministrijas speciālistus, bet arī pašus kooperatīvus un zemes apsaimniekotājus. Tika norādīts, ka arī minētajā Īrijā un Skandināvijā pirms 100 gadiem kooperatīvu skaits bijis mērāms simtos, taču gadu gaitā to skaits būtiski sarucis, vienlaikus Latvija šo citu valstu attīstības posmu nevar pārlēkt, bet gan tikai saīsināt. Proti, Latvijas mēroga lielajām saimniecībām neesot lielas ieinteresētības iesaistīties kooperatīvos, un tajos lielākoties iestājas ģimenes saimniecības, kuras ir nelieli ražotāji un kuriem nav rocības (naudas), lai varētu uzbūvēt attiecīgā produkta pārstrādes rūpnīcu (piemēram, par desmitiem milj. eiro), kura būtu ekonomiski dzīvotspējīga. Un, pat ja šādam projektam izdodas piesaistīt ES struktūrfondu programmu atbalstu, tad daļa tik un tā ir jāatrod — visticamāk, aizņemoties naudu, piesaistot investorus un atrodot noieta tirgu. Skanēja ideja, ka valsts varētu nevis iedot trūkstošo finansējuma daļu, bet palīdzēt to aizņemties, jo diez vai kāda kredītiestāde būs gatava izsniegt aizdevumu, ja pašam kooperatīvam jau ko ieķīlāt nebūs. Tika identificēts, ka pats sarežģītākais un grūtākais ir starta brīdis. Zemkopības ministrijas  Tirgus un tiešā atbalsta departamenta Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane atgādināja, ka kooperācijai ir  dažādā veida atbalsts — gan izveidei, gan dažādām aktivitātēm, tostarp investīcijām, piemēram, uzglabāšanai, aukstuma sistēmām u.tml., taču kooperācijā iesaistījušies tikai 9% saimnieku. Tāpat tika secināts, ka trūkst profesionālu vadītāju, bez tam daudzās lauku saimniecībās to īpašnieks ir cienījamā vecumā, bet nav viņa iesāktās saimniekošanas pārņēmēja — mantinieka.

Uztur dzīvību laukos

Kooperatīvi apvieno it īpaši mazākas saimniecības, kuras atsevišķi nav interesantas piena pircējiem, kam pieder tikai pārstrādes iekārtas, - tie ir tādi piena pārstrādes uzņēmumi kā Rīgas Piena kombināts, Tukuma piens, Latvijas piens un citi.„Latvijā kooperatīviem  par savākto pienu pie pārstrādes rūpnīcas vārtiem maksā tādu cenu, kādu lielie zemnieki saņem par to pašu pienu pie savas fermas vārtiem. Diemžēl kooperatīvi nepatīk ne pārstrādātājiem Latvijā, nedz arī Lietuvā,” skarbi situāciju raksturoja Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Baltu piens un lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Pienupīte valdes priekšsēdētāja Mirdza Feldmane. Viņa norāda, ka kooperatīvs, lai savāktu pienu, brauc pie nelielām ģimenes saimniecībām pa kārtīgiem lauku ceļiem. „Pavasarī un rudenī tie ir izšķīduši, bet ziemā zirgs jāliek priekšā, lai pa šiem ceļiem varētu izvest pienu, un to nevar salīdzināt ar braukšanu pa lielajiem valsts autoceļiem,” norāda M. Feldmane. Viņa atgādina, ka izaudzēto augkopības produkciju var glabāt, turpretī piens ir jāaizved uz pārstrādi jau nākamajā dienā. „Kauns atzīties, bet pienu izvedam uz Lietuvu, taču ceru, ka nākotnē šim pienam pievienosim vērtību tepat Latvijā,” uzsvēra M. Feldmane. 

Viņu uztrauc, ka 45% no likvidētajām ir tieši mazās piena ražotāju saimniecības. „Vai tas nevienu neuztrauc?  Kooperatīvi būtībā ir tie, kuri laukos uztur sociālo vidi, un, ja viņu nebūs, tad kas būs vietā? Sākot darbu, kooperatīvā bija 186 piena piegādātāji, bet šodien vairs tikai 96,” savu uztraukumu par notiekošo pauž M. Feldmane. Viņasprāt, ir jautājums, kāpēc piena saimniecība pāriet uz augkopību. Baltu piens, ejot ceļu līdzīgu kā Straupe, attīsta arī savu pārstrādi, izmantojot kooperatīvu biedru saražoto pienu. „Nodibinot kooperatīvu Baltu piens, esmu sev piekārusi kaklā akmeni, kurš var aizraut dzelmē, jo, iegādājoties bijušās Elpas ražotni, nākas secināt, ka ir ļoti grūti tajā atjaunot saimniecisko darbību, jo izrādās, ka ir aizmetinātas notekūdeņu caurules,” stāsta M. Feldmane. Viņa retoriski jautāja: vai to var uzskatīt par attieksmi pret uzņēmējdarbību (ražošanas atjaunošanu)?  „Paldies, ka valsts rada atbalsta iespējas, kas ļauj attīrīšanas iekārtu kompleksu sakārtot ar  teju 60% atbalsta intensitāti,  jo 500 000 eiro ir liela nauda un kooperatīvā esošajām ģimenes saimniecībām šādas brīvas naudas nav,” tā M. Feldmane. Viņa norāda, ka kooperatīva produkcija ir patērētāju vidū pieprasīta. 

„Meklējam kredīta iespējas un saskaramies ar noliedzošu attieksmi, bet tā ir cīņa par dzīvību laukos, kur jau tāpat ļoti daudz skolu ir likvidētas, lauki daudzviet Kurzemē un Latgalē ir jau tukši, un, kur vēl tā nav, notiek iedzīvotāju strauja novecošanās,” situāciju analizē M. Feldmane. Viņa norāda, ka, piemēram, Spānijā zemnieks viens pats neko nevar izdarīt un tāpēc obligāti jāiestājas kooperatīvā, un tikai tad var sākt reālu saimniecisko darbību. „Norvēģijā piena lopkopis skaidro, ka valdības skatījumā viņa 70 govju ganāmpulks ir zelta vērtē, jo X stundā vietējais ciemats būs pabarots,” uz pārtikas piegādes drošības aspektu norāda M. Feldmane. Viņa vērš uzmanību uz infekcijas slimību ietekmes faktoru, jo, piemēram, Rumānijā tiek  izkautas lielfermas. „Drīzumā tiks atvērta jaunā ārvalstu investoru siera ražotne Bauskā, pie tam arī Lietuvā piena pārstrādes uzņēmums palielinās savas pārstrādes jaudas. Un ir jautājums - kurš Latvijas pārstrādes uzņēmums paliks bez piena? Tas noteikti nebūs tas, kurš piederēs zemniekiem! Par pienu būs plēšanās,” prognozē M. Feldmane.

Starmešu gaismā

„Pēdējo nedēļu notikumi ir radījuši pamatīgu ažiotāžu un arī Straupes reklāmu, pateicoties tiem (valsts institūcijām), kuriem patiesībā ražotājs būtu bijis jāaizstāv,” situāciju vērtēja  piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Straupe valdes priekšsēdētājs Imants Balodis. Viņš pauda sašutumu par to, ka valsts iestādes preses konferencē bez kāda pamatota iemesla nosauca Straupi par E.coli infekcijas vaininieku, kaut arī produkcijas pārbaudēs tā neesot tikusi atrasta. „Tikai, pateicoties mūsu produkcijas cienītāju pulkam, esam dzīvi un turpinām strādāt,” tā I. Balodis. Viņš atzīst, ka zaudējumi ir neizbēgami. „Iespējams, esam vienīgie, kuri visu savu kooperatīva biedru saražoto pienu pārstrādājam produktos, un tāpēc varam atļauties maksāt par šo nozīmīgo izejvielu 10 līdz 15% augstāku cenu nekā Latvijas vidējā, bet patērētājiem piedāvāt kvalitatīvu un garšīgu produkciju,” skaidro I. Balodis.  Tikai divām saimniecībām no kooperatīva biedriem govju skaits pārsniedz 100, pārējiem pieder lielākoties 10 vai pat mazāk govju. Viņš atzīst, ka Straupe savā attīstībā nekad nav izmantojusi banku aizdevumus, jo šim nolūkam izmantota kooperatīva nopelnītā nauda. Šogad bija plānots investēt 500 000 eiro. „Tādu pretestību, kādu izjūtam šogad, neesmu pieredzējis, vadot kooperatīvu visu 30 gadu gaitā. Ir dīvaini, ka konkurenti Rīgas Piena kombināts un Smiltenes Piens par piena produkcijas transportēšanas mašīnas iegādi varēja saņemt 50% atbalstu, bet piena pārstrādes kooperatīvs - tikai 30%,” stāsta I. Balodis. Viņš nejūtot atbalstu no valsts puses.

No lauka līdz galdam

„Straupe, Baltu piens, Viļāni ir piemērs, kā realitātē tiek nodrošināta produkcija no lauka līdz galdam,” uzsver R. Feldmanis. Viņam piekrita lauksaimnieku pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Baltijas ogu kompānija valdes locekle Māra Rudzāte, kura atzina: ir lielas atšķirības, jo augļi atšķiras no graudiem, jo ogas nevar savākt vienā lielā mašīnā un aizvest līdz noliktavai. „Strādājot ar krūmmellenēm, nākas secināt, ka agrāk šādu ogu tirgū trūka, tagad tās ir pieejamas visu gadu, turklāt cenas arī ir stabilas. Rodas jautājums: ko darīt tālāk — ieviest inovācijas, mehanizāciju, ieviest šķirnes, kurām iespējams  ražu novākt mehanizēti, tādējādi pazeminot pašizmaksu?” uz jauniem izaicinājumiem norāda M. Rudzāte. 

Viņa atzīst, ka ir grūti konkurēt ar krūmmelleņu audzētājiem Polijā, kur ir daudz vieglāk atrast sezonas strādniekus, piesaistot tos no trešajām valstīm, arī ogām tiek piemērota vēl mazāka pievienotās vērtības nodokļa likme. „Latvijā slimību un kaitēkļu apkarošanai varam izmantot tikai trīs preparātus (realitātē lielākoties izmanto tikai vienu, jo vairāk nevar finansiāli atļauties), bet konkurenti, kuri audzē Polijā, — septiņus,” uz nevienlīdzīgajiem konkurences nosacījumiem vienotajā tirgū norāda M. Rudzāte, uzsverot atbalsta nepieciešamību saimniecībām, kuras ir kooperatīva biedres.  Viņa atzīst, ka mazajām saimniecībām — līdz 5 ha – ir iespēja pašiem realizēt izaudzēto, bet tādas nav tiem, kuri krūmmellenes audzē 10 – 20 hektāros. Tad vienīgā iespēja ir kooperācija. „Ja spēcīgs ir kooperatīva biedrs, tad spēcīgs būs arī kooperatīvs,” papildina M. Rudzāte. Viņa arī vērsa uzmanību, ka augļkopībā ir nepieciešama specifiska tehnika, kur vairākas iekārtas ražo tikai viena kompānija, un līdz ar to ir problēmas ar iespējamā tās iegādes atbalsta saņemšanu.

Bonusu sistēma

„Mūsu stratēģija – produktu realizējam tikai gala patērētājam, tāpēc eksportējam Latvijā ievākto medu gan uz  Japānu, gan arī Eiropas valstu tirgiem, pašlaik strādājam, lai iekļūtu Vjetnamas tirgū,” skaidro  lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Medotava pārstāvis Jānis Kronbergs. Viņš norāda, ka visa pamatā ir efektīva ražošana, maksimāli augstākā iespējamā pievienotā vērtība. „Ja kooperatīvos pašlaik ir iesaistījušies tikai 9%, bet vēlamies sasniegt šo iesaistes līmeni 80%, tad jautājums ir, kā to panākt — ar ieguvumiem (burkāniem) saimniecībām vai kā citādi, vai to ietver valsts stratēģija (plāns),” pārdomās dalījās J. Kronbergs. Viņaprāt, kooperatīvs ir ilgtspējīgā platforma, kur var risināt daudzus jautājumus. B. Ingiļāvičute norādīja, ka ir valsts atbalsta pasākumi, kuros kooperatīvos esošie saimnieki saņem lielāku punktu skaitu (papildus tikai piecus no 130) un līdz ar to gūst priekšrocības attiecīgā atbalsta saņemšanai. Kā pareiza pieeja tika vērtēta tāda, ka par kooperatīva biedru jābūt vismaz piecus gadus, un tikai tad var saņemt lielāku punktu skaitu.

Vēlas iesaisti

„No Zemkopības ministrijas jūtam pozitīvu attieksmi, taču brīdī, kad ir atrasti kādi atbalsta risinājumi, tad bez mums tiek pieņemti lēmumi, tiekam nostādīti fakta priekšā — darīsiet šitā! - , kā rezultātā, labu gribot, sanāk ne tā, kā vajadzēja,” situāciju vērtē mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Mežsaimnieks valdes loceklis Andis Malējs. Viņš kā piemēru min mežsaimnieku ļoti novērtēto konsultāciju iespēju, taču jaunā kārtībā ir noteikumi, kuri īsti neatbilst meža nozarei, uzliekot iepriekš vēl nebijušas izmaksas par konsultācijām meža īpašniekiem. Salīdzinājumam - Zviedrijas meža īpašnieku kooperatīvs Sodra ne tikai Zviedrijā, bet arī Latvijā pārvalda nozīmīgas mežu zemes, kā arī tam pieder koksnes mehāniskās un ķīmiskās pārstrādes ražotnes.  „Jūtamies šaubīgi, tāpēc ka kooperatīvs samazinās, jo mazie paceļ ķepiņas, tāpēc ir vajadzīga konstruktīva visu iesaistīto pušu saruna,” situāciju analizē A. Malējs. 

Viņš uzsver, ka kooperācija mežu īpašniekiem ir veids, kā saimniekot, kurā netiek izmantota viņa nezināšana, bet kooperatīvā, tieši pretēji, izglīto meža īpašnieku, veic tā meža zemes saimnieciski efektīvu apsaimniekošanu. „Skarbi izklausīsies, bet ir daļa mežizstrādes uzņēmumu, kuri ir izauguši, sākotnēji izmantojot mežu īpašnieku nezināšanu, turpretī kooperatīvs neizmanto savu biedru nezināšanu. Vienlaikus ir pietiekami daudzi, kuri varētu kļūt par kooperatīviem, taču par tādiem nekļūst,” tā A. Malējs.  B. Ingiļāvičute aicināja  izmantot  Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas  statusu un iesniegt attiecīgus priekšlikumus. Pašlaik kooperatīvos Latvijā ir apvienojušās 5400 saimniecības, un ikvienam biedram neatkarīgi no piederošo paju skaita kooperatīvā ir viena balss, kas nodrošina demokrātisku pārvaldības kārtību. Eiropā apmēram 7 miljoni lauksaimnieku ir apvienojušies  vairāk nekā 23 000 kooperatīvos. Vislielākais kooperatīvu skaits ir Francijā, Spānijā, Itālijā, Vācijā un Polijā —  katrā vairāk nekā 1000.