To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Olu ražotāju asociācijas vadītāja Solvita Gulbe. Viņa atzīst, ka olu ražošana ir specifiska joma, kurā kopumā visā ES ir pārprodukcija un sīva cīņa par olu eksportu uz citām valstīm, vienlaikus nepamatoti uzbrukumi tiek piedzīvoti no tā dēvētajiem dzīvnieku draugiem, kuru piedāvātās idejas sākotnēji pat šķiet ļoti atbalstāmas, taču grūti īstenojamas, reizēm utopiskas.

Fragments no intervijas, kas publicēta 18. jūlija laikrakstā Dienas Bizness: 

Kāda ir pašreizējā situācija olu ražošanā?

Olu ražošana ir salīdzinoši specifisks bizness, kur, atšķirībā no daudzām citām nozarēm, nav iespējas strauji palielināt apjomus. Lai tos palielinātu, ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un laiks – vismaz divi, trīs gadi. Proti, vispirms ir jāuzbūvē attiecīgā dējējvistu novietne, tad ir vajadzīgs laiks (aptuveni 17 nedēļas), lai no cāļa izaugtu dējējvista. Tādējādi olu ražošanas biznesā nav iespējams strauji ielēkt, līdz ar to arī ātri reaģēt uz tirgū notiekošajām pārmaiņām.

Cik katrs ražotājs var, tik arī ražo. Protams, olu ražošanas biznesā Latvijā daudz kas atkarīgs no nozares līdera AS Balticovo, kuram ir vairāk nekā divi miljoni dējējvistu, kas nodrošina vairāk nekā 85% no visa Latvijā saražotā olu apjoma. Kopumā pērn Latvijā tika saražoti 800 miljoni vistu olu, kas ir par 50 miljoniem olu jeb 6,7% vairāk nekā 2016. gadā, kad šis apjoms bija 750 miljoni olu. Jāņem vērā, ka Latvijas iekšējā tirgū no šī saražotā olu daudzuma tiek realizēts nedaudz mazāk par 50%.

Savukārt lielākā daļa saražoto olu tiek realizēta ES brīvajā tirgū – lielākoties Igaunijā, Lietuvā, Čehijā. Protams, abas Baltijas kaimiņvalstis un vēl vairāk Austrumeiropas olu ražošanas līderis Polija (46 miljoni dējējvistu) Latvijā pārdod kādu daļu savas saražotās produkcijas. Šogad ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu olu ražotāji izjūt Ukrainas olu ražotāju ienākšanu tirgū, it īpaši tāpēc, ka šīs valsts ražotājiem pašlaik nav jāspēj izpildīt tās prasības attiecībā uz vistu labturību, barību un vides aizsardzību, kādas tiek izvirzītas tiem, kuri ražo olas ES. Faktiski ir radusies situācija, kurā ir jautājumi par godīgu konkurenci, jo Ukrainā ražotās olas ir lētākas nekā šeit ražotās. Pie Latvijas un citu ES dalībvalstu olu ražotājiem nāk kontrolējošo iestāžu inspektori un mēra vistu sprostu lielumu, skatās, vai ir vistu nagu vīles un citi izklaides atribūti, veic analīzes, bet neko tādu neprasa konkurentiem no Ukrainas. Protams, Ukraina, parakstot brīvās tirdzniecības līgumu ar ES, apņēmās līdz 2025. gadam ieviest dējējvistu labturības prasības, bet pagaidām nekā vairāk par solījumiem nav, un to savos ziņojumos arī rāda tie eksperti – inspektori, kuri bijuši vizītēs Ukrainas olu ražošanas kompleksos. ES ir arī noteikusi kvotas, cik daudz Ukrainas ražotāji drīkst ievest bez muitas barjerām. Tāda dīvaina situācija, ka jākonkurē ar tiem, kuriem nav jāievēro prasības.

Tā nav godīga konkurence, un ne vien olu ražošanas nozarē. Pret šādu negodīgu attieksmi pret saviem pašmāju ražotājiem protestē visi lopkopības nozarē strādājošie ES lauksaimnieki, jo tādu labturības un vides aizsardzības standartu prasību kā ES nav nevienā citā valstī, ar kuru jau ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi vai tie ir slēgšanas pārrunu procesā, – jāsaprot, ka augstu ražošanas standartu prasību izpilde sadārdzina produkcijas pašizmaksu, pat nerēķinot citas atšķirības, kaut vai darbinieku sociālās garantijas, dzīves līmeņa atšķirības utt. Veikalos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija un ir olas no Ukrainas, bet to marķējums ir tāds pats kā ES ražotajām, kas neatbilst realitātei. Tā ir arī patērētāju maldināšana un nepieredzēts nonsenss – vienam konkurentam ir jāievēro daudz dažādu stingru prasību, jāveic atzīšanas procedūras (lai ražotne tiktu iekļauta attiecīgā reģistrā un varētu ražot olas, kuras tirgot ES), bet otram nekas no tā vismaz pagaidām nav vajadzīgs, turklāt marķējums ir identisks. Eiropas Komisija ir informēta par šo absurdo situāciju.

Dzīvnieku draugi ik pa brīdim rīko kādas skaļas akcijas Eiropā par putnu turēšanu sprostos.

Jā, šādas akcijas ir bijušas, un ir naivi domāt, ka nākotnē to vairs nebūs. Vienlaikus tiek ignorēts fakts, cik tad īsti maksās to vistu olas vai putnu gaļa, kas būs audzēti brīvās turēšanas apstākļos. Pilsētas iedzīvotājiem bieži vien ir visai miglains priekšstats par to, cik lielas platības būs vajadzīgas, lai šādas prasības realizētu dzīvē. Piemēram, izlaižot tikai Balticovo vistas brīvā dabā, būs vajadzīga platība visa Iecavas novada izmērā. Tie būs daudzi tūkstoši hektāru, kuros tiks turēti putni, bet vēl ir jautājums, piemēram, par viena miljona putnu koncentrācijas ietekmi uz apkārtējo vidi – smaku, skaņu. Interesanti, ka zinātnieki pētījumi liecina, – vistām ir agrarofobija, jo tām ir dabīga vēlme slēpties un vajag slēptuves. Pētījumu dati liecina, ka liela daļa to vistu, kurām ir iespēja doties pastaigā, nemaz šo iespēju neizmanto un savu drošo māju nepamet. Interesanti būtu, ja dzīvnieku draugu akciju laikā visi lielveikali no saviem plauktiem izņemtu dzīvnieku izcelsmes produktus, tādējādi tirdzniecībā būtu tikai augļi un dārzeņi. Nebūtu ne vien gaļas un piena produktu, bet arī kulinārijas, konditorejas izstrādājumu. Tā būtu uzskatāma aina, kas parādītu, kāda tad būtu ikdiena bez bieži kritizētās industriālās lauksaimniecības. Diemžēl parastais pircējs par šādu notikumu attīstības scenāriju, visticamāk, pat neaizdomājas.

Visu interviju Olu kaujas Latvijā lasiet 18. jūlija laikrakstā Dienas Bizness. 

TEV VARĒTU INTERESĒT ARĪ: 

Arī Stockmann atteiksies no sprostos dētu olu tirdzniecības 
Valters Zirdziņš: Labs ēdiens un godīga pieeja šeit nevienam nav vajadzīga
Mana pieredze: Cep kūkas bez olām
No olas līdz cālim
Restorāni dalās pieredzē par laimīgo vistu olu izmantošanu

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.